Iepūst nozarē dzīvību varētu tikai energoefektivitāte
Manā rīcībā ir Statistikas pārvaldes dati par būvfirmu patstāvīgi izpildīto darbu apjomiem. Šeit minētas tikai 600 organizācijas, kuru apgrozījums ir virs 100 000 Ls un vairāk. Bet mums Ekonomikas ministrijas (EM) Būvniecības reģistrā ir 4000 būvfirmu! Tas vedina domāt, ka patiesībā no šiem 60 000 cilvēkiem, kas skaitās nodarbināti būvniecībā, varbūt tikai puse patiešām arī strādā. Pēc šiem datiem SIA PBLC ir piektajā vietā. Pirmie ir AS ACB – ceļu būvētāji, otrie – AS BMGS, trešie – «Binders», tad seko SIA «Skonto būve», SIA «Uzņēmējs» un PBLC. Pārsvarā visām būvfirmām pagājušais gads iezīmējas ar apgrozījuma kritumu. Piemēram, mūsu būvfirmai apjomu samazinājums veido aptuveni 40% – ja 2007. gadā apguvām 56 milj., tad šogad vēl bez galīgā kopsavilkuma – aptuveni 33 milj. latu. Tā kā civilā būvniecība ir ievērojami samazinājusies, milzīga lejupslīde vērojama arī būvmateriālu nozarē. Ceļu būvē mēs strādājam ar ievestām šķembām, jo vietējo būvmateriālu šeit tikpat kā nav, arī inženiertīkli galvenokārt tiek veidoti no importētiem materiāliem. Betons, bloki, grants un smilšu karjeri apgādā civilo būvniecību. Patēriņa samazinājums ietekmē arī ražotnes, un šodien mums ir vesela rinda būvmateriālu ražotņu, kas jau kopš jaunā gada nestrādā. Tāpat arī būvmateriālu tirdzniecība ir pilnībā apturēta. Šodien mēs neko daudz nedzirdam par maksātnespējas pieteikšanu, taču daudzi jau ir nomiruši dabiskā nāvē un pazuduši no tirgus. Kāds izskatās 2009. gads, un kādas ir mūsu iespējas Ja mēs runājam par perspektīvu un 2009. gadu, tad ir skaidrs, ka pirmais ceturksnis būs daudz sliktāks, nekā bija plānots. EM paredzēja, ka būvniecībā 2009. gads salīdzinoši ar 2008. gadu apjomos samazināsies par 18,1%. Manas prognozes – šis cipars jāpareizina ar 2. Statistikas pārvaldes pieņēmums ir tāds, ka kritums jau pirmajā ceturksnī varētu būt 30%. Un, ja tas ir tā, tad jau pirmajā kvartālā nozarē strādājošo skaits samazināsies vēl vismaz par 20 000 cilvēkiem. Arī 2010. gadā EM prognozē būvniecības kritumu vēl par 3,2%! Tādēļ, lai būvniecības nozari nelikvidētu kā klasi, jāpievēršas pašreizējo blokmāju energoefektivitātes paaugstināšanai. Tas būtu sektors, kur varētu izmantot to būvnieku potenciālu, kas līdz šim nodarbojās ar dzīvojamo un administratīvo ēku celtniecību. Visus, bez šaubām, tur iesaistīt nevarēs, taču šajā jomā varētu nodarbināt līdz 10 000 pašreizējo bezdarbnieku-būvnieku. Tā mēs radītu arī jaunas darba vietas. Ēku energoefektivitātes paaugstināšanai ir vajadzīga valstiska programma. Pats galvenais jautājums ir – vai būs pieejami resursi? No ES un bankām. Mēs neviens šodien īsti nezinām, cik liela ir pieejamā ES nauda, lai risinātu šo problēmu. Mēs zinām tikai vienīgo oficiālo ciparu, ko nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 138, un tie ir 16 000 miljoni latu. Dzirdams arī 40, 60 un 160 miljoni, bet, pēc maniem aprēķiniem, katru gadu šajos projektos vajadzētu ieguldīt vismaz 200 miljonus latu! Tad energoefektivitātes problēmu varētu atrisināt un arī būvniecības kritums nebūtu tik liels. Valsts vienlaikus samazinātu importa īpatsvaru un minimizētu pašreizējo milzīgo importa pārsvaru pār eksportu. Vēl valstij svarīgi ir kaitīgie izmeši, kas jāsamazina. Bet mums, būvniekiem, galvenais ir darba vietas – lai kadri, ko esam audzinājuši un apmācījuši, neaizbrauc strādāt citur. Protams, vēl ir vides projektu potenciāls. Man nav zināmi galīgie cipari, cik lieli resursi paredzēti šiem projektiem, bet tie saglabāsies tādā pašā līmenī līdz 2013. gadam. Taču vides projektos nav daudz darba vietu, tāpēc man šķiet būtiskāk valstiskajā ziņā visus ES resursus, ko vien būtu iespējams piesaistīt, novirzīt ēkas energoefektivitātes palielināšanai. Cits jautājums – vai to iespējams izdarīt? Jo te jāizvērtē efektivitāte – vai mums ir tik svarīgi katrā mazpilsētā nodrošināt ikvienai dzīvojamai mājai ūdensvadu? Valstsvīriem jāvienojas par nepopulāru lēmumu pieņemšanu Gribu teikt, ka šodien valstsvīriem vajadzētu nevis strīdēties savā starpā, bet kopā rast pareizo risinājumu. Piemēram, ZA Ekonomikas institūtam vajadzētu nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem, lai savestu kārtībā makroekonomiku un līdz ar to arī mikroekonomiku, lai zinātu, cik un kur mēs varam tērēt. Šajā sakarā gribu paanalizēt vienu interesantu dokumentu, kas ļauj izsecināt, kāpēc mēs esam nokļuvuši tādā bedrē. Tie ir Statistikas pārvaldes dati par vidējo mēneša bruto darba algu visās nozarēs no 2005. līdz 2008. gadam. Ja kopumā vidējā darba alga 2005. gadā bija 246 lati, tad 2008. gadā – 479 lati. Tātad – divas reizes vairāk! Uzreiz gribu teikt, ka šajā laikā divas reizes nepalielinājās darba ražīgums vai mūsu kopprodukts. Līdz ar to nebija nekāda ekonomiskā pamata šādam darba algas kāpumam. Gandrīz visās nozarēs darba samaksa pieaugusi teju divas reizes, tostarp būvniecībā no 211 latiem līdz 441 latam. Īpaša uzmanība jāpievērš valsts pārvaldei un aizsardzībai, kurās 2005. gadā pelnīja 352 latus – jau toreiz virs vidējā līmeņa mūsu valstī, bet 2008. gadā – 669 latus. Augstāka vidējā alga vēl ir tikai finanšu starpniecībā. Jāsecina, ka valsts pārvalde ar savu darba algu ir noēdusi visu... Turklāt jārēķinās, ka šajos trijos gados arī valsts pārvaldes aparāts ir pieaudzis vismaz par 30–40%. Kur bija mūsu valdība, kur Latvijas Banka vai Saeima, kam šai lietai vajadzēja sekot, lai šādas pārmērības nepieļautu? Tas ir viens no faktoriem, kas padziļināja globālās krīzes izpausmes mūsu valstī. Ja nebūtu radies minētais algu kāpums, šī krīze noteikti būtu krietni vieglāka. Tas radīja arī nepamatoto kredītu un līzingu situāciju, kas tagad slīcina nost visus cilvēkus. Tās ir epizodes, kas pasaka, kur mēs bijām. Bet tagad, protams, galvenais ir – kā mums tikt laukā no turienes? Tas būs ļoti smagi, un valstij būs jāpieņem nepopulāri lēmumi. Tāpēc tagad ārpus partiju ambīcijām mums jāmēģina kopīgiem spēkiem rast risinājumus. Jo var izrādīties, ka pašvaldību vēlēšanas būs, bet valsts nebūs. Tāpēc partijas šodien vairs nevar skatīties tikai pēc labākiem krēsliem, jo jāmeklē risinājumi, kā saglabāt valsti. Un vēl – Latvijā ir 120 000 bezdarbnieku. Un vienai daļai drīz beigsies bezdarbnieku pabalsti. Pārējiem rudenī, un kotad mēs darīsim? Zeļ negodīga konkurence Man pieejami VID dati par dažu kompāniju naudas apgrozījumu (nenosaucot firmu nosaukumus) un valstij nomaksāto nodokļu apjomiem par šo apgrozījumu. Te parādās lieli brīnumi! Piemēram, firmā ar 10 miljonu apgrozījumu vidējā alga ir 138 lati un strādā 3 darbinieki. Ir firma ar 12 miljonu apgrozījumu, kur vidējā alga ir 159 lati, bet strādā 4 darbinieki. Viena no šīm kompānijām pārstāv būvniecības tehnikas un ēku demontāžas tehnikas nomas biznesu. Ko es ar to gribu teikt? VID šādos gadījumos vajadzētu kaut ko darīt, jo brīnumi dzīvē nenotiek. Vai nu tā ir naudas atmazgāšana vai pārpumpēšana no vienas nozares otrā, bet tas nav normāli! Šodien milzīgos apjomos zeļ negodīga konkurence. Ja mēs paskatāmies uz konkursiem, tad ir pilnīgi neiespējami, kā viena objekta būvniecībā zemākā un augstākā cena var atšķirties 4–5 reizes. Neviens būvnieks šodien nedomā par milzu peļņu – viņš rēķina, kā izvilkt objektu nedaudz virs pašizmaksas, bet kā tādā gadījumā piedāvātā cena var atšķirties vairākas reizes? Un tālāk seko jautājums – kā šis par zemāko cenu izvēlētais būvnieks domā izpildīt savas saistības, par kādu kvalitāti iespējams runāt, ja viņam nebūs naudas objekta pabeigšanai, nemaz nerunājot par to, ka tas varētu vismaz kādu gadiņu kalpot... Šodien algas būvniecībā ir nodzītas tik zemu, ka augstu kvalificētie būvnieki meklē iespējas braukt strādāt uz ārzemēm. Nozarē paliek tikai vidēji un zemi kvalificētais darbaspēks par to algu, ko mēs šodien varam viņiem maksāt. Jo mēs taču būvējam par zemāko cenu! Tas, ka tiek likvidēta būvinspekcija, novedīs pie pilnīga haosa. Būvniecības departaments savu funkciju šodien nepilda. Lielākā nelaime ir tā, ka mūsu tauta visu laiku ir pieradusi liekties – toreiz austrumu, tagad rietumu kungu priekšā. Brisele vēl nav padomājusi, bet mēs jau esam pieņēmuši lēmumu, ka to vai citu lietu nedrīkst darīt tā vai citādi. Vai mums ir darba iespējas citos tirgos? Neesmu par to drošs, jo būvniecība ir apstājusies visur, un teikt, ka mums ir milzīgs potenciāls ārvalstu tirgos, es šodien nevaru. Katru gadu mūsu būvnieki ārvalstīs realizē dažus miljonus. Arī mūsu uzņēmums meklē šīs iespējas, bet tas notiek ļoti lēni. Visas valstis šajā situācijā, kad privātais sektors bremzē, cenšas nodrošināt savus uzņēmumus ar valsts pasūtījumiem. Latvijas būvniecība #3 Autors: PBLC prezidents Jānis Lancers
