Būvuzraudzība – likumi vieni, izpratne katram sava

Būvuzraudzības jau ilgu laiku bijusi "karstā" tēma. Neraugoties uz to, ka likumdošana nosaka būvuzraudzības procesu un definē būvuzrauga pienākumus, reālajā būvniecības vidē situācija joprojām ir nesakārtota un likumi tiek interpretēti pēc vajadzības.

Par to, kāds patlaban ir būvuzrauga darbs un kas būtu jādara, lai mainītu situāciju, žurnāls "Būvinženieris" aptaujāja vairākus pieredzējušus būvniecības speciālistus. Visiem tika uzdoti lasītāju rosināti jautājumi. Lūk, atbildes. "Būvinženieris" nekomentē un nevērtē, "Būvinženieris" aicina domāt, ieteikt, rīkoties.

1. Ja būvuzraugiem būtu kategorijas, kā jūs iedalītu Latvijas būvuzraugus?
2. Ko iesākt ar būvuzraugiem, kuri neredz lielās lietas, bet "mēra flīžu šuvju milimetrus"?
3. Kā izskaust situāciju, kad būvuzraugi par zemāko cenu uzvar konkursā, bet pēc tam prasa algu būvētājam?
4. Kādai pieredzei būtu jābūt, lai strādātu par būvuzraugu?
5. Kādas sekas var būt būvuzrauga darbam, kurš studējot strādā būvuzraudzības firmā par būvuzrauga palīgu un pēc trim gadiem jau sāk strādāt pastāvīgi?

Vispirms "uz līnijas", tad būvuzraugs

Juris Mellēns

1. Pirmkārt, tie būtu būvuzraudzības komersanti, kuri pastāvīgi nodarbina vairāk nekā piecus darbiniekus. Šādi komersanti spējīgi piedalīties visos iepirkumos un var «ņemt» lielos objektus. Otrkārt, būvkomersanti, kur SIA ir viens īpašnieks un vienīgais darbinieks un tā ir viņa pamatnodarbošanās. Viņiem parasti izveidojas savs pastāvīgs pasūtītāju loks – gan pašvaldības, gan uzņēmēji, gan lauksaimnieki. Treškārt, pašnodarbinātas sertificētas fiziskas personas. Parasti būvuzraudzība viņiem nav pamatnodarbošanās, bet tiek apvienota ar pensionāra ikdienu, būvinspektora praksi vai kādu citu iztikas iegūšanas veidu. Parasti izpilda nelielus pasūtījumus cenu aptaujas robežās un lielākoties praktizē dzīvesvietas tuvumā. Kvalifikācijas gan ir visdažādākās – no ļoti labas kompetences līdz formālai dokumentu parakstīšanai. Visbeidzot ir būvkomersanti, kas radīti ar mērķi uzvarēt lielos konkursos, it īpaši gadījumos, kad būvuzņēmējs jau zināms. Esmu novērojis un piedzīvojis situācijas, ka gadiem ilgi uzvar. Ar kritēriju "zemākā cena" to nav grūti izdarīt, ja "ģenerālis" ir viens un tas pats! Šie "brīnumi" ir kā zobu sāpes gan pasūtītājam, kurš grib patiesi labu būvuzraugu, gan godprātīgiem būvuzraugiem. Un nesakiet, ka neviens neko tādu nav pamanījis un, ka pati valsts pārvalde to nepiesedz.

2. Daudz tādu nezinu, bet nepamatotas prasības ir vienkārši protokolēt sapulcēs vai jautāt pēc atsauces uz normatīvu. Tiesa, parasti tādas lietas nav normētas. Arī pasūtītājam jābūt spējīgam norādīt savam būvuzraugam par nesamērīgu prasību piemērošanu.

3. Ar likumdošanu noteikt, ka būvuzraudzība obligāti jāiepērk, pirms ir iepirkti būvdarbi. Nākamais – būvuzraudzība kopā ar inženiera pakalpojumu jāiepērk jau mirklī, kad būvatļauja kļuvusi neapstrīdama, un līgumam jābūt noslēgtam jau projektēšanas nosacījumu izpildes brīdī. Inženierim būtu jāorganizē arī būvprojekta ekspertīze.

4. Vispirms mācās skolā. Tad piecus gadus reāli strādā "uz līnijas" tieši par būvdarbu vadītāju. Pēc tam drīkst pretendēt uz būvuzraudzības veikšanu. Ja ir piecu gadu pieredze būvuzraudzībā, drīkst pretendēt uz inspektora amatu.

5. Tās sekas mēs diemžēl redzam dabā. Paskaidrošu – lai iegūtu patstāvīgās prakses tiesības būvdarbu vadīšanā, mēs prasām darba pieredzi trīs gadu garumā. Kā iespējams, ka tas, kuram pašam nav nedz pieredzes, nedz prakses būvdarbu vadīšanā, var uzraudzīt un kontrolēt to, ko viņš pats nemaz nedrīkst darīt? Nekad neesmu to sapratis. Mēdzu teikt, ka ir cilvēki, kuri nemaz nezina to, ka viņi nezina. Un šie tad ir tie, kas vispārliecinošāk arī dara tās lietas, kuras nemaz nezina. Tas gan diemžēl neattiecas tikai uz būvniecību.

Nikolajs Zaičenko

1. Nedalītu nemaz, jo te jāraugās mācību iestāžu virzienā. Smalkāka dalīšana kategorijās nozīmē ceļu uz korupciju un principu: izdzīvo spēcīgākais un nekaunīgākais. Man jau ir grūti nodrošināt savas profesionālās pieredzes izvirzāmām kvalifikācijām. Sanāk, ka ar vienu un to pašu sertifikātu viens var strādāt, bet cits ne.

2. Vienreiz gadā ņemt vērā sūdzības (un pamatotas!), kuras par šādiem būvuzraugiem var iesniegt citi būvniecības dalībnieki. Tiesa, jāatceras, ka būvuzraugs celtniekam nav nekāda medusmaize un dažreiz pat pasūtītājam, ja tur izveidojušās visādas koruptīvas shēmas. Viss ir atkarīgs no darba kultūras un mentalitātes. Starp jaunajiem būvuzraugiem "flīžu šuvju mērītājus" gan neesmu sastapis. Ir zināmi arī "auni", kas cenšas celtniekam parādīt viņa "īsto vietu", taču te drīzāk vainojams cilvēka kultūras līmenis.

3. Būvuzraudzības pakalpojumu iepirkumus paredzēt pirms būvdarbu pakalpojumu uzsākšanas. Pastiprināt atbildību, veicot pārbaudes, piedāvājot samaksu un pēc tam ķerot tādus, kas ņem šo naudu.

4. Pieci gadi būvniecībā (vienalga, kādā statusā – būvdarbu vadīšanā vai uzraudzībā). Laba likumdošanas un piemērojamo standartu, kas regulē būvizstrādājumu izgatavošanu (metāls, dzelzsbetons, logi u. c.) pārzināšana. Komisijai gan būtu iepriekš jānosaka šie standarti.

5. Protams, vispirms nepieciešama adekvāta pieredze atbilstošajos objektos. Pēc tās iegūšanas var darboties būvuzraudzībā arī trešās kategorijas būvēs.

Uldis Paeglītis

1. Manuprāt, ir triju veidu uzraugi. Pirmie – tie, kuri labi zina, kā jāsakārto papīri un labi pārzina visus normatīvus. Viņi objektam pieiet bezkaislīgi un bez iniciatīvas – galvenokārt meklējot kļūdas. Pluss ir tāds, ka celtnieki pierod pie prasībām un zina, ar ko rēķināties. Otrā grupa arī zina, kā kārtojami papīri, bet galveno uzmanību velta kļūdu meklēšanai par katru cenu, uzdodot jautājumus un izvirzot prasības, kas pārsniedz būvuzrauga pilnvaras. Trešie ir kā Antiņi – cenšas izprast būvnieku problēmas, bet aizmirst, ka celtnieki arī nav muļķi un šādus labos uzraugus ātri "atkož" un, kā saka, uzrāpjas uz skausta, līdz ar to cieš objekta kvalitāte. Kā būtu labāk? Manuprāt, strādāt pēc formulas: uzticēties, bet prasīt un pārbaudīt.

2. Jāsadzīvo vien ir, jo neko nepareizu jau viņš nedara. Pluss ir tas, ka tādi brīnumi lielās lietas palaiž vieglāk, jo laiks jau visam nepietiek. Otrs paņēmiens – censties ar būvuzraugu visus jautājumus vispirms izrunāt.

3. Pāris reižu nepieķers, bet pēc tam jau kā īlens no maisa izlīdīs. Par šādām lietām ir jārunā skaļi un publiski. Saprotams, pasūtītājam ir dubultproblēma, jo celtnieks arī ir dabūts par zemāko cenu.

4. Mana pārliecība, ka būvuzrauga sertifikātu var iegūt tikai būvspeciālists ar būvdarbu vadītāja sertifikātu un pieredzi ne mazāk kā pieci gadi.

5. Zinu puisi, kurš pirms dažiem gadiem izpelnījās Gada labākā jaunā būvuzrauga titulu. Puisis normāli dara savu darbu – vada sapulces, raksta protokolus, pārzina dokumentāciju, bet neredz bildi kopumā un arī neredzēs, jo nav pabijis dubļos. Manuprāt, tas ir slikti, cilvēks zināmā mērā ir sabojāts.

Numur 1 – pasūtītāja formulējums

Raimonds Eizenšmits

Dažādi jauni, formāli dokumenti (veidnes), kas pašas par sevi var būt noderīgas, nevar atrisināt būvuzraudzības un būvdarbu kvalitātes nodrošināšanas problēmas. Būtu vērts analizēt problēmas cēloņus un arī esošo būvniecības dokumentāciju: Būvdarba žurnāla sadaļas un ailes, segto darbu aktu un nozīmīgo konstrukciju pieņemšanas aktu formas, to labās iezīmes un nepilnības. Meklēt iespējas pilnveidot.

Kvalitatīvai būvuzraudzībai jāpalīdz sasniegt projekta mērķus un būvniecības gaitā iegūt kvalitatīvu būvi ar atbilstošu aprīkojumu. Katrs procesa solis ir kāda cilvēka subjektīvas darbības rezultāts, kas ir atkarīgs no tādiem pašiem subjektīviem citu dalībnieku darbību koprezultātiem. Tie jebkurā stadijā ir pakārtoti dalībnieku zināšanām un prasmēm, un vēlmēm sasniegt rezultātu, par ko viņi saņem vai saņems atbilstošu vai neatbilstošu (atkal subjektīvs vērtējums) samaksu darbu atbilstošā izpildes laikā.

Kvalitātes nodrošināšanas pamats ir visu iesaistīto pušu patiesa vēlme panākt kvalitāti. Ja pasūtītājs būs skaidri formulējis savas prasības, ja būvprojekts būs kvalitatīvi un pietiekami detalizēti izstrādāts, ja būvuzņēmējs būs uzņēmies darbus, ko prot un spēj veikt vai vadīt atbilstoši būvprojektam un pasūtītāja prasībām, un ja zinoši būvuzraugi pastāvīgi sekos darbu izpildei un to kvalitātei, rezultāts būs kvalitatīva būve. Ja kāds no minētajiem posmiem nebūs kvalitatīvs, pārējiem būs jāpieliek daudz lielākas pūles kopīga laba rezultāta sasniegšanai, ko pārsvarā gadījumu vienalga neizdosies sasniegt. Tādas vai citādas formas vai akta ieviešana pati par sevi nenodrošinās kvalitatīvu rezultātu.

Nākotnes vīzija

Būvuzraudzību par savu maģistra darba tēmu 2015.gadā izvēlējās Būvniecības fakultātes maģistrants Rihards Ābols. Maģistra darbs "Būvuzraudzības kvalitātes nodrošināšanas plāns (BKNP)" ne tikai ieguva izcilu novērtējumu, bet arī tika augstu novērtēts nozares speciālistu vidū. Iespējams, tieši šajā darbā veiktais pētījums ir jāņem vērā, strādājot pie būvuzraudzības sakārtošanas.

Pamatojot savu tēmas izvēli, R. Ābols teic, ka BKNP mērķis ir izstrādāt būvuzraudzības kvalitātes nodrošināšanas plānu atbilstoši 2014.gada 1.oktobrī izsludināto MK noteikumu Nr. 500 Vispārīgie būvnoteikumi un 2014.gada 1.oktobrī izsludināto MK noteikumu Nr. 529 Ēku būvnoteikumi prasībām. Darba autors uzsver, ka iepriekš minētie normatīvie dokumenti paredz tikai vispārīgās prasības būvuzraudzības kvalitātes nodrošināšanai, darba mērķis ir izstrādāt konkrētas procedūras (instrukcijas) un dokumentu formas sekmīgai un labākai būvdarbu uzraudzībai otrās un trešās grupas būvēm. Maģistra darbā detalizēti aprakstītas galvenās vispārīgās prasības un izstrādāta virkne nepieciešamo dokumentu (piemēram, pielietotās procedūras, metodes, normatīvi un darba instrukcija; darbu inspekcijas plāni, riski, neatbilstību fiksēšanas un to novēršanas procedūra u. c.). Piedāvājam nedaudz ielūkoties Riharda Ābola izstrādātajos priekšlikumos.

Darbu inspekcijas plāna izstrāde un riski (procedūra)

Darbu inspekcijas plāns jāizstrādā būvuzraugam atbilstoši izvēlētajai un saskaņotajai būvdarbu tehnoloģijai, izmantotajām darbu metodēm, materiālu ražotāju tehniskajām prasībām un saskaņotajiem normatīviem un standartiem.

Darbu inspekcijas plāns tiek izstrādāts katram būvdarbu veidam, tajā tiek izstrādātas un ar būvuzraudzības pārstāvjiem saskaņotas kvalitātes kontroles aktu formas, kuras tiek lietotas darbu un segto darbu pieņemšanā, un tā nosacījumu izpilde var būt par pamatu segto darbu akta parakstīšanai.

Neatbilstību fiksēšanas un to novēršanas procedūra. Strīdu izšķiršana (procedūra)

Ja tiek konstatētas neatbilstības vai defekti, tiek izmantots Neatbilstības ziņojums (NZ). Tas tiek sastādīts, ja konstatēti pārkāpumi darbu procesā, materiālu vai iekārtu neatbilstība, izpildītā darba neatbilstība vai bojājums. NZ ir pamats tālāko būvdarbu neapstiprināšanai un samaksas neapstiprināšanai, līdz NZ tiek slēgts.

Defektu akts

Tiek sastādīts, ja tiek konstatēti acīmredzami trūkumi, kas raksturo vizuālu nepilnību novēršanu un neietekmē ēkas vai būves daļu noturību un neprasa īpašu izvērtējumu defekta novēršanai, bet tas jānovērš līdz pilnīgai darbu pabeigšanai.

Projekta un darba izmaiņu procedūras izstrāde (procedūra)

Izmaiņu ierosinātājs sagatavo attiecīgu izmaiņu formu (MAP), kurai pievieno iekārtas vai materiāla galveno tehnisko parametru salīdzināšanas tabulu (projektā paredzētais→ analogais), piedāvātā materiāla kvalitāti apliecinošus dokumentus, garantijas laikus, apkalpošanas iespējas, ja nepieciešams ekonomiskais pamatojums, tiek sastādīta (IID) forma.

MAP ar visu iepriekš minēto informāciju iesniedz izvērtēšanai projekta autoram, kurš uz akta formas izdara attiecīgu atzīmi. Pozitīva atzinuma gadījumā atbildīgās līguma slēdzēja personas izvērtē formu un to apstiprina ar pušu parakstiem. Tikai pēc visu pušu pozitīva atzinuma saņemšanas un MAP parakstīšanas ierosinātāja pusei atļauts veikt attiecīgās izmaiņas.

Finanšu uzraudzība

Lai galvenajam būvuzņēmējam būtu tiesības pieprasīt pasūtītājam samaksu par kvalitatīvi un atbilstoši līgumam izpildītiem darbiem, galvenais būvuzņēmējs sagatavo izpildīto darbu formu un izpildīto darbu apjomu sertifikātu (IDS), kurā atspoguļots pieņemto darbu un to apjomu izpilddokumentācijas saraksts par katru finanšu piedāvājumā minēto pozīciju, par kuru galvenais būvuzņēmējs ir plānojis saņemt samaksu. Būvuzraugs izskata iepriekš minētos dokumentus kopā ar galvenā būvuzņēmēja pārstāvi, un atbilstības gadījumā tiek parakstīts IDS, kas dod tiesības galvenajam būvuzņēmējam iesniegt pasūtītājam izpildīto darbu aktu un pieprasīt par to samaksu atbilstoši līguma nosacījumiem.

Ja būvdarbu laikā rodas situācija, kad tiek konstatēta nepieciešamība veikt izmaiņas līguma finanšu piedāvājuma tāmēs vai papildu darbus, kur šādi darbi tiek atzīti par pamatotiem saskaņā ar pasūtītāja un galvenā būvuzņēmēja līguma noteikumiem, galvenais būvuzņēmējs sagatavo un iesniedz pasūtītājam izvērtēšanai ieslēgto–izslēgto darbu aktu IID, kurā vienā gadījumā tiek atspoguļots situācijas pamatojums un pievienota papildu darbu tāme, otrā gadījumā IID formas situācijas pamatojums un tāme, kurā tiek atspoguļotas līguma tāmēs kādu radušos apstākļu dēļ nepildāmie darbi vai apjomu samazinājums ar mīnusa zīmi. Trešajā gadījumā IID akta formā tiek atspoguļota darbu galīgo izmaksu summa vai papildu darbu un līguma nepildāmo/samazināto darbu tāmes pozīciju starpības summa.

Publisko iepirkumu līgumu gadījumos pasūtītājam jāizvērtē nepieciešamība veikt publiskā iepirkuma procedūru par izmainītiem darbu apjomiem saskaņā ar Latvijas Republikā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

Savā darbā Rihards Ābols sniedz arī rekomendācijas turpmākai būvuzraudzības kvalitātes nodrošināšanas plāna pilnveidošanai.

• Papildināt būvuzraudzības kvalitātes nodrošināšanas plānu pēc izmaiņām normatīvajos aktos.
• Papildināt plānu atkarībā no piemērojamā būvobjekta specifikas.
• Jaunu procedūru izstrāde sakarā ar jaunu tehnoloģiju izmantošanu būvniecībā.
• Digitalizēt, piemēram, izstrādāt mobilās datorversijas pēc (KKA) formas principiem, lai darbus būtu iespējams vadīt un uzraudzīt tieši no būvlaukuma, kā arī visas iesaistītās puses jebkurā brīdī un no jebkuras atrašanās vietas varētu sekot darbu un to kvalitātes statusam, jo Būvniecības informācijas sistēma (BIS) to paredz.

"Man no tevis neko nevajag…"

Valdim Valainim ir 28 gadu stāžs būvniecībā un 14 gadu pieredze būvuzraudzībā. Viņš saka, ka jau izstrādājusies iekšējā profesionālā intuīcija, kas pasaka, kuru objektu vajadzētu apmeklēt vistuvākajā laikā. Lielākoties Valdis Valainis strādā ar pasūtītājiem Vidzemē.

Kā īsti ir ar būvnieku "piemaksām" būvuzraugiem?

Iespējams, šādas situācijas gadās arī Vidzemē, bet pagaidām no man zināmām Vidzemes kompānijām šādus piedāvājumus neesmu saņēmis. Ir gadījies saskarties ar nezināmām kompānijām, kad pirmais jautājums ir: cik tev maksāt? Tiem, kas man ir piedāvājuši, atbildu: man ir pietiekami liela alga pie pasūtītāja un no tevis neko nevajag. Ja paņem naudu no celtnieka, tad būvuzraugs var "saslēgt" rokas aiz muguras, staigāt pa objektu, bet aizrādīt vairs nevar, likt pārtaisīt arī ne.

Vai vienmēr precīzi ievēro to, kas norādīts projektā? Kā rīkojies, ja tajā ir kļūdas?

Skatos projektu, jo Būvniecības likums būvuzraugiem aizliedz veikt izmaiņas projektā. Tāpēc nav jēgas teikt: darām šitā. Ir jāiet pie autoruzrauga un jāprasa veikt izmaiņas.

Lielākoties projekti ir pietiekami labi, lai uzbūvētu objektu. Parasti ir tikai kādas sīkas nepilnība, kas jāpalabo. Līdz šim man nav bijis gadījumu, kad nāktos taisīt jaunu projektu. Pārsvarā projektā ietverto risinājumu maiņas iemesls ir celtnieka zemākā cena. Tad celtnieks nāk ar savām idejām, ko mēs saucam par inovāciju, piedāvā savus risinājumus, saka, ka projekts ir slikts, bet reāli piedāvā risinājumu, ar kuru viņš var iekļauties cenā.

Kas notiek, ja skaidri redzams, ka projektā ietvertais risinājums vēlāk sagādās problēmas objekta ekspluatācijā?

Jā, ir bijuši šādi projekti. Tas ir liels mīnuss. Viens risinājums – pasūtītājs spiests maksāt par kļūdu izlabošanu. Otrs – konkursā pie tehniskās sertifikācijas sagatavošanas pasūtītājam jāpieaicina gan būvinženieris, gan tas, kurš vēlāk būs atbildīgs par objekta ekspluatāciju. Piemēram, nesen ekspluatācijā nodevām angāru ar laboratoriju graudu pārbaudēm. Sēdējām kopā ar pasūtītāju, skaidroju viņam būvniecības nianses, uzdevu jautājumus par ekspluatāciju, kopā mēģinājām ikdienas lietas iekļaut projektā. Esam uzbūvējuši objektu, bet tāpat kādus 5% nebijām paredzējuši, kaut arī gandrīz pusgadu gatavojām tehnisko specifikāciju.

Tas nozīmē, ka pasūtītajam ar būvuzraugu jāsāk strādāt vēl pirms ir izvēlēts projektētājs un celtnieks.

Jā. Tagad jau vairākus mēnešus strādāju ar pasūtītāju pie jauna projekta. Taisām tehnisko specifikāciju projektēšanai un būvniecībai objektam, kura būvniecība sāksies vasarā. Vismaz pusgadu vajag veltīt tehniskās specifikācijas izstrādei.

Pasūtītājam jābūt ļoti zinošam, lai slēgtu līgumus.

Gribētu, ka līgumu par būvuzraudzību slēdz starp apdrošināšanas firmu un būvuzraugu. Būvuzraugu izvēlas nevis kā iepirkumu ar zemāko cenu, bet gan pēc pieredzes, rekomendācijām un citiem kritērijiem. Patlaban Latvijā viena objekta būvniecība ir vairākkārt apdrošināta, un par to visu maksā pasūtītājs, jo ir nepieciešama apdrošināšana celtniecības firmai, atbildīgajiem darbu vadītājiem, apakšniekam, apakšnieku darba vadītājam un citiem iesaistītajiem būvniecības dalībniekiem. Lielā objektā sanāk septiņas polises. Septiņas strādā uz vienu objektu! Pasūtītājs maksā par visiem gadījumiem, viņš maksā manu apdrošināšanu, viņš maksā celtnieku apdrošināšanu, viņš maksā projektētāju apdrošināšanu un tā tālāk.

Būvuzraudzību atsevišķi apdrošināt pasūtītājam nav nepieciešams. Vajadzētu būt tā: nevajag nekādus konkursus, celtnieka apdrošinātājfirma izvēlas savu būvuzraugu un slēdz ar viņu līgumu. Apdrošinātājiem ir jābūt ieinteresētiem būvēt droši un pēc iespējas kvalitatīvāk, lai nebūtu jāapmaksā polises.

Vai par būvuzraugu var strādāt tikai ar dažus gadus birojā iegūtām zināšanām?

Man nekas nav pretim pret jauniešiem, kas ir ieinteresēti būvuzraudzībā un būvniecībā kopumā. Kad lasīju lekcijas par praktisko būvuzraudzību, man pretim sēdēja kādi 40 studenti, bet reāla interese bija tikai dažiem.

Runājot par praktisko darbu, brīnos, kad celtnieki saka: "Mūsu projektā tāds nav uzzīmēts." Paskaidroju, ka tas ir rakstīts paskaidrojošajā rakstā. "Mums tādas lapas nav," viņi atbild. Projekts nesastāv no vienas lapas, ko apakšniekam iedod ģenerāluzņēmējs. Projekts sastāv no tā materiālu daudzuma, ko projektētājs ir gatavojis. Ir dažas specifiskas nianses būvniecībā, bet pārsvarā teorija nav mainījusies gadu desmitiem. Kā būvuzraugs projektu sāku lasīt ar paskaidrojošo rakstu un piezīmēm projektu lapās. Paskaidrojošā rakstā ir vissvarīgākā informācija. Piemēram, mezgli – tās jau ir detaļas.

Lai nokļūtu būvuzraudzībā, būvinženieriem būtu jāiziet tā dēvētais ražošanas cikls jeb, kā mēs saucam, jāpastrādā "uz līnijas" trīs līdz piecus gadus. Jāuzbūvē kaut vai viens objekts no nulles līdz atslēgai. Pirmajos divos strādā darbu vadītāja uzraudzībā, trešajā jau būvē visu pats. Tad, kad būsi uzbūvējis vienu objektu vērtībā no 100 tūkstošiem līdz pusmiljonam, vari iet un kārtot eksāmenu, lai kļūtu par būvuzraugu. Gadās arī tādi būvinženieri objektā, kas sēž "vagonā" un raksta papīrus, bet neskatās, kas notiek objektā.

Strādājam pēc viena Būvniecības likuma, vienas normatīvās bāzes, bet katram būvuzraugam ir savas prasības.

Celtnieki pieraduši darīt tā, kā būvuzraugs prasa, jo tad dabūs parakstu, bet būvuzraugs varbūt vienu reizi mēnesī atbraucis uz to objektu. Man saka, ka uztaisīs fotogrāfijas, es saku: man nevajag fotogrāfijas, pasaki, kad tu gribi betonēt, un es būšu vakarā, naktī vai no rīta. Nesošās konstrukcijas nekad nefotografēju. Es gribu redzēt klātienē.

Mani principi: neparakstu, ja konstrukcijas neesmu redzējis. Otrs princips: neaizrādu celtniekam par sienu apdari, pirms viņš nav pabeidzis. Celtnieks dusmojas – kāpēc tu ātrāk neteici, es atbildu: ja aizrādu būvniecības laikā, man atbild: mēs vēl neesam pabeiguši. Kad pabeigsim, nāc un skaties. Pie šā principa arī palieku. Ļauju viņam strādāt. Viņš mūrē šķību sienu, un, ja darbu vadītājs neredz, kas uzmūrēts, es atnāku un saku: siena ir šķība. Viņš prasa: ko darīsim? Es saku: nojauksim.

Ar celtniekiem pirms darbu sākšanas izrunājam, ko skatīšos, – pasaku visu, kam pievērsīšu uzmanību. Ja mani neklausa vai dara pa savam, tad kļūstu dusmīgs. Lielākoties mēģinu atrast vidusceļu starp pasūtītāju un celtnieku un cenšos bez iemesla nebrukt virsū celtniekam. Man jāatrod vidusceļš starp zemāko cenu un pasūtītāja izvēlēto kvalitāti – tādu, par ko viņš maksā un ko grib saņemt.

Būvinženieriem jābūt godprātīgam – ja kaut ko nezina, tad tur nevajag līst iekšā. Godprātīgs var būt arī kompetents, bet kompetents ne vienmēr būs godprātīgs. Un arī celtniekam jābūt godprātīgam. Gadu gaitā man ir izveidojies celtnieku "baltais" un "melnais" saraksts. Pēc celtnieka varu pateikt, vai man būs viegli vai grūti strādāt, vai man būs jābrauc uz objektu katru dienu, vai varu paļauties uz cilvēkiem un braukt uz objektu retāk. Kā būvuzraugs gan strādāju tikai ar darbu vadītāju; ja jūtu, ka mani neklausa, zvanu uzreiz galvenajai vadībai un saku: "Vai jums interesē savas firmas prestižs? Tad nomainiet darbu vadītāju, jo viņš to grauj." Praksē ir bijuši gadījumi, kad pēc mana zvana darbu vadītājam tā bijusi pēdējā darba diena konkrētajā uzņēmumā.

Mārīte Šperberga
Antra Veļķere

Foto: Pixabay.com; Elvert Barnes/Flickr.com; U.S. Army Corps Of Engineers/Flickr.com

Mārīte Šperberga,
Žurnāla "Būvinženieris" galvenā redaktore

Publicēts žurnāla "Būvinženieris" 2016.gada februāra numurā, Nr.48