Inženiertehniskie tīkli dārzā
Ļoti svarīgi plānojumā ņemt vērā teritorijā esošās un paredzamās komunikācijas. Tās nepieciešams jau uzreiz iezīmēt plānā, jo projektējot jāievēro būvnormatīvos noteiktās komunikāciju aizsargzonas. Projektēšanas gaitā ainavu arhitekts sadarbojas ar speciālistiem, kas risina apakšzemes komunikāciju izvietojumu, jo vērā jāņem gan iecerētais stādījumu izvietojums, gan komunikāciju apkalpes ērtums. Piemēram, uz apakšzemes komunikācijām kokaugus stādīt nedrīkst, bet var stādīt sīkkrūmus, klājeniskus augus un puķes. Jāņem vērā, ka ar laiku var rasties nepieciešamība ņemt nost zemes slāni, kas atrodas virs komunikācijām, lai veiktu šo sistēmu remontu vai citus darbus. Arī, ierīkojot un kopjot apstādījumus, šajās zonās zemes darbi jāveic uzmanīgi. {ABC_CITATION TEXT=[Apakšzemes komunikāciju apkalpes vietas vēlams izvietot tuvu ceļam, lai būtu iespējas ērtāk piekļūt. Nav patīkami, ja jābūvē iebraucamais ceļš pāri visam gruntsgabalam, lai, piemēram, reizi gadā iztīrītu kanalizācijas nosēdaku u.tml.]} Arī gaisa elektrolīniju aizsargzonās pastāv dažādi ierobežojumi, tajās nevar būvēt ēkas un stādīt augstus stādījumus. Ūdensapgāde Dārzā vienmēr būs vajadzīgs ūdens. To izmantos augu laistīšanai, baseinam, strūklakai, cieto segumu celiņu mazgāšanai u.c. Ja mājā ir ūdensvads, tad dārzā izvada tā atzarojumu un ērtākā vietā izveido pieslēgšanās vietu jeb hidrantu. Ūdensvadu tīkla un hidrantu izvietojums atkarīgs no laistāmo iekārtu tipa un dārza elementiem, kam nepieciešams ūdens. Vislabāk būtu, ja katrā zonā izveido savu hidrantu, - tad nevajadzēs ar garu šļūteni staigāt pa visu dārzu un tajā sapīties. Ja ūdensvadu neierok zem zemes sasaluma kārtas (tas ir vasaras ūdensvads), tad vadam jābūt ar nelielu slīpumu ( 1 - 2%), lai rudenī varētu ūdeni izlaist ārā. Labāk tomēr būtu vasaras ūdensvadu ierīkot vismaz 0,4 m dziļumā, jo tad varēs vismaz izveidot kādus puķu stādījumus pa virsu. Ūdensvadu, kas darbojas visu gadu, ierok zem sasaluma joslas. Atkarībā no laistīšanas iekārtām krānus vai hidrantus novieto speciāli izmūrētās šahtās, lai tie netraucētu apstādījumu kopšanu, piemēram, zāles pļaušanu, un lai tie nebūtu redzami. Praktiski ir ūdens pieslēgšanās vietas izvietot pie pašas mājas (pie sienas), jo tad nav jārokas pa zemi un iespējams šļūteni pievienot tieši pie ūdens krāna. Ja mājā nav ūdensvada, laistīšanu organizē no akas vai atklātas ūdenstilpes, aprīkojot tās ar sūkni un pievadot šļūtenes. Pazemes laistīšanas sistēma Tās ir stacionāras sistēmas, kas piemērotas gan zāliena, gan vieglai apstādījumu laistīšanai. Karstā laikā stādījumiem tomēr būs nepieciešama papildu laistīšana, jo augiem ir dziļāka sakņu sistēma nekā zālienam un no apakšzemes laistīšanas sistēmas līdz dziļajām saknēm ūdens var nenonākt. Apakšzemes slaistīšanas režīmu ikdienā praktiski nemana, tā ir neuzkrītoša un viegli darbināma (lielākoties tas notiek datorizēti - tiek uzstādīts taimeris un atbilstošs režīms). Sistēmu vislabāk uzstādīt pirms zāliena un stādījumu veidošanas. Caurules un savienojumus iegulda augsnē tīklveidā, lai tās ar ūdeni varētu apgādāt vairākus punktus, kuriem iespējams pieslēgt šļūtenes vai smidzinātājus. Katrs smidzinātājs nodrošina vienmērīgu apļveida laukuma aplaistīšanu. Nosusināšana jeb meliorācija Visā vai daļā gruntsgabala var būt nepieciešama gruntsūdeņu pazemināšana un virsūdeņu novadīšana, respektīvi, zemes nosusināšana jeb meliorācija. Nosusināšanai var izmantot atklāto grāvju vai slēgto drenu sistēmu. Labākais nosusināšanas paņēmiens ir slēgtā drenāža. Projektu izstrādā un darbus izpilda, pirms sāk ierīkot dārzu. Virsūdeņu novadīšanai un daļējai gruntsūdeņu pazemināšanai var kalpot arī atklātie grāvji. Grāvjus rok katrā dārzā atsevišķi vai kopīgi pa dārziņu grupas robežu. Meliorācijas darbus vienam pašam mazdārziņam izdarīt ir tik pat kā neiespējami, jo, rokot grāvjus vai dīķus, gruntsūdens līmenis mainīsies arī kaimiņiem. Nosusināšana ar grāvjiem – vienkāršākais nosusināšanas paņēmiens. Tos rok ar kritumu 1 - 2%. Grāvju malas veido ar slīpumu 1:3. Nosusinot ar grāvjiem, pazeminās ainaviskā vērtība, samazinās stādījumu platība, pie tam grāvji bieži vien ir grūti kopjami. Nosusināšana ar drenām – efektīvs, bet dārgs paņēmiens. Tai ir daudz priekšrocību – drenējot augsni, tā tiek arī vēdināta, netiek samazināta stādījumu platība un tai ir mazi ekspluatācijas izdevumi. Drenu kritums atkarīgs no drenu veida, grunts īpašībām (0,3% - 0,6%). Ieteicamais drenu dziļums 1,3 – 1,5m. Jo dziļāka drenāža, jo plašāka iespējama augu izvēle. Drenāžai izmanto dobtās drenas (dažāda veida caurules) un pildītās drenas (grāvi piepilda ar filtrējošu materiālu - akmeņiem, žagaru kūļiem u.c.). Apstādījumos galvenokārt lieto dobtās drenas, kuru darbību var pastiprināt, tās apberot ar filtrējošu materiālu. Lai aizsargātu drenu caurules no kokaugu saknēm, tās iespējams papildus pārklāt ar speciāli šādam nolūkam domātu ģeotekstila materiālu. Kanalizācija Kanalizācijas vadu atzarojumus apstādījumos pievada pie mākslīgām ūdenstilpēm, piemēram, pie baseiniem. Šim nolūkam iespējams izmantot arī virsūdeņu kanalizāciju. Ja gruntsgabalā ir mālaina, necaurlaidīga augsne vai lielas mākslīgā seguma platības, iekārto nokrišņu ūdens kanalizāciju. Tajā ievada ne tikai nokrišņu, bet arī ūdensbaseinu un strūklaku ūdeņus. Ja šo ūdeņu ir nedaudz un tie rodas tikai epizodiski, izbūvē nosēdināšanas – iesūcināšanas akas. Piemēram, ja no lietus notekām straumēm gāžas ūdens, šādā vietā zemē ierok tvertni (iestrādā tajā materiālā, kāds ir ap māju – bruģis, betons, oļi) vienā līmenī ar seguma virsmu, nosedz ar restītēm (veikalos nopērkams šāds komplekts). Jumta ūdens caur restēm satek mucā, pēc tam pa cauruli tiek aizvadīts uz lielāku tvertni, kas ir piepildīta ar oļiem vai akmeņiem vai kādu citādu piemērotu drenāžas materiālu. Tvertnes dibenā ir tukšums vai arī daudzi caurumi, pa kuriem ūdens aizplūst gruntī. Tvertne var būt izgatavota no jebkāda materiāla un jebkurā formā – galvenais, lai tā spēj kalpot pēc iespējas ilgāk. laika posmu. Ieteicamais risinājums – plastmasas mucas, kuras piepilda ar drenāžas materiālu un no augšpuses vēl nosedz ar ģeotekstilu, lai mucā neiekļūst smiltis un citi sārņi, kas var aizpildīt spraugas starp šķembām vai oļiem un tā traucēt ūdens iesūkšanos gruntī. Tvertni ierok zemē tik dziļi, lai tā netraucē dārza apsaimniekošanu. Kokus stādīt virsū, protams, nav ieteicams. Ja ūdeņu ir vairāk vai arī grunts īpašības ir tādas, ka nevar ūdeni iesūcināt, izbūvē nosēdināšanas un filtrācijas akas, no kurām ūdeni ievada kādā atklātā ūdensbaseinā. Ūdens novadcaurules var būt no plastmasas, keramikas, cementa vai čuguna, populārākās ir plastmasas caurules. Novadcaurulei minimālajam kritumam jābūt 1 - 2% un tās sāk likt no zemākās vietas. Sadzīves jeb fekālo kanalizāciju apstādījumos izbūvē tad, ja tajos ir dzīvojamās mājas, ražošanas objekti u.c.. Kanalizāciju ievada pilsētas vai ciemata kanalizācijas tīklā. Tomēr sistēma var būt arī statiska – kanalizācijas saturs saplūst hidroizolētā bedrē, kuru periodiski izsūknē. No apstādījumu viedokļa tas nav ieteicamākais risinājums: ja bedri pēc kāda laika aizber, tajā vietā ilgāku laiku nekas labi neaugs. Apgaismojums Mazdārziņa apgaismošanu veic ar dažāda veida un sprieguma gaismekļiem. Gaismas ķermeņus vajadzētu izvēlēties ar pazeminātu strāvas spriegumu (12 – 36 V). Lai ierīkotu apgaismojumu, tiek izraktas tranšejas, kurās iegulda elektrības kabeļus. Orientējoties pēc apstādījumu projektā paredzētajām dārza apgaismes vietām, virszemē tiek izvadīti kabeļu gali, kuru galos vēlāk, pēc visiem zemes darbiem, tiks pievienoti apgaismes ķermeņi (piemēram, stabiņi ar lampām). Lietderīgi dažās vietās dārzā izveidot elektrības pieslēgšanās vietas, tās iebūvē zemē, ievērojot elektrodrošības noteikumus. Šāds pieslēgums var būt nepieciešams, piemēram, Ziemassvētku egles izgaismošanai vai elektriskā zāles pļāvēja vai kādu citu elektrisko dārza ierīču darbināšanai - tad nebūs vajadzības staipīt pa dārzu pagarinātājus. Autore: Alise Jonas
