Kā izvietot palīgēkas piemājas zemesgabalā?
Ēku novietojums teritorijā laukos Uzziņai Vēsturisku ēku kompleksu (viensētu jeb vecsaimniecību) veido dzīvojamā māja, klēts, kūts un malkas šķūnis, kas veido vienotu pagalmu, attālināti no dzīvojamās ēkas atrodas pirts un siena šķūnis. Šīs ēkas būvēja tālāk no dzīvojamās ēkas un kūts ugunsdrošības apsvērumu dēļ. Ja tiek sakopta vēsturiska viensēta, visbiežāk tiek saglabātas visas esošās ēkas. Lauku sētas, kas tika būvētas 19. gs. 20-30 gados (jaunsaimniecības), atšķirībā no vecsamniecībām, ir kompaktākas, jo jaunsaimniekiem lielākoties nebija daudz naudas, lai nopirktu lielu zemes gabalu un uzceltu plašu saimniecību, - šīs sētas ir vistuvākās radinieces mūsdienu dārzam. Māju būvēja salīdzinoši netālu no ceļa, tās priekšā ierīkoja dekoratīvu priekšdārzu. Ēkas - dzīvojamā māja, kūts, šķūnis, malkas šķūnis un tikai nedaudz attālināta pirts - veidoja vienotu ēku kompleksu un iekšpagalmu jeb sētu. Pie mājas atradās arī plašāks puķu dārzs, savukārt mazdārziņš, kur audzēja dārzeņus ikdienas patēriņam, atradās aiz saimniecības ēkām. Saimniecības zona aizņēma salīdzinoši lielu platību, jo bija nepieciešama dzīvošanai. Pēdējos gados arvien biežāk pilsētās dzīvojošie iegādājas zemi laukos, kur būvē jaunas ēkas, tā sauktās brīvdienu mājas. Dažkārt arī iegādājas jau esošas ēkas, tomēr lauku sētā nenodarbojas ar naturālo lauksaimniecību. Šādās piemājas teritorijās tiek veidoti dārzi, kuros ir līdzīgs funkcionālais zonējums kā pilsētā, tomēr ir arī kāda būtiska atšķirība - lauku videi raksturīgais plašums un brīvība, kā arī ciešāka sasaiste ar apkārtējo ainavu. Taču, tāpat kā pilsētas dārzos, arī lauku vidē palīgēkas parasti tiek izvietotas teritorijas attālākajā malā, lai to saimnieciskais raksturs nesabojātu dārza kopskatu un netraucētu brīvi uzturēties dzīvojamā zonā. Ja tiek būvēta jauna dzīvojamā māja, visbiežāk no palīgēkām izvēlas pirti, saimniecības ēku un malkas šķūni (vislabāk abi vienā), atsevišķi stāvošu pagrabu, nereti atsevišķu viesu namiņu vai arī to apvieno ar pirti. Ēkas tiek izvietoti salīdzinoši attālu viena no otras, tomēr ērtā un praktiskā attālumā, lai malka vai kādi citi priekšmeti, kas atrodas šajās ēkās, nebūt tālu jānes. Ja pirts jau sākotnēji iecerēta kā atpūtas vieta, to nereti būvē tālu no dzīvojamās mājas, lai atpūtnieku radītie trokšņi netraucētu saimniekus dzīvojamā mājā. Pirti ir ērti apvienot ar citiem atpūtas elementiem – viesu māju, atpūtas vietu ar kamīnu, pergolu. {ABC_CITATION TEXT=[Celtniecības veikšanai nepieciešamo pirmo būvi vēlams celt uzreiz kvalitatīvi un pastāvīgā vietā ar domu, ka tā tur paliks arī pēc dzīvojamš ēkas pabegšanas, vai arī atvest uz būvlaukumu tik drausmīga paskata vagoniņu, ka no tā noteikti pēc tam būs jāšķiras.]} Lielākos zemes īpašumos var būt vairākas pamata zonas, papildus vēl var projektēt lielo svētku svinēšanas zonu, atpūtas zonu pie pirts, ūdens sporta zonu, ziemas sporta zonu, zirgu sporta zonu, viesu zonu pie viesu kotedžas, kluso pastaigu zonu, makšķerēšanas sporta zonu un vēl daudzas citas dažādas nozīmes zonas. Šajos gadījumos veidojas nevis lauku māja, bet daudzfunkcionāls komplekss ar daudzām palīgēkām. Plānojot dažādas funkcionālās zonas, lielu nozīmi jāpievērš skatu līnijai no šīs vietas uz apkārtni, kā arī skatu punktiem no mājas uz dārzu. Piemēram, ja tiek ierīkota ugunskura vieta, tad jāizvēlas tāda vietu, no kuras uz apkārtni ir skaists skats, piemēram, pakalniņā. Tomēr arī atpūtas zonai jābūt netālu no mājas, jo nebūs ērti saimniecei, piemēram, nest Jāņu sieru kilometru no mājas. Mājas apkārtnes veidošanā var izmantot lielus kokus, tomēr tos nevajadzētu stādīt pārāk tuvu ēkām. Ierīkojot dārzu pie lauku mājas, der ievērot dabiskās ainavas vadmotīvus un lauku vides vienkāršību – mauriņā var ziedēt mazas puķītes, stādījumos ieteicamas "lauku" puķes - flokšus, peonijas, hostas u.c. Biežāk pieļautās kļūdas, projektējot ēkas zemesgabalā * Pirts un dīķa vietu meklē pārāk tālu no dzīvojamās ēkas, balstoties uz to, ka senie latvieši tā darījuši, jo pirts varot nodegt. Mūsdienās vairs neceļ pirtis bez skursteņa, tikai ar caurumu griestos, kā sendienās, tāpēc ugunsgrēka draudi nav tik lieli, bet, neuzmanīgi rīkojoties ar uguni vai nepareizi lietojot elektroierīces, nodegt var jebkura ēka, ne tikai pirts. * Vienīgi tad, ja netālu ir skaists ezers, gleznains upes līcis vai dzidrs, liels dīķis, pirti ieteicams būvēt tālāk no mājas, ūdenstilpes krastā. Tomēr tad var gadīties, ka pirts vairs nebūs ģimenes sadzīves sastāvdaļa, bet izvērtīsies par radu un paziņu izklaides vietu. Pārāk tālu no mājas nevajadzētu attālināt pat peļņas nolūkiem celtu pirti, jo tā būs jāapkalpo un jātīra, un tas nozīmē apgrūtinošu staigāšanu turp un atpakaļ jebkurā gadalaikā. * Automašīnu novietošanai plāno dārgu, kapitālu garāžu – domājot, ka mašīnu var nozagt. Profesionāls autozaglis spēj uzlauzt jebkuru garāžu, arī vispamatīgāk būvēto. Automašīnu labāk sargā kvalitatīva drošības sistēma, nevis mājas sienas un durvis. Savukārt, ja vēlamies, lai auto ilgāk saglabā sākotnējo izskatu, tas ir jānovieto ārā – vējā un salā, pasargājot to no sniega un lietus vienīgi ar vieglu nojumi. * Autostāvvietu plāno dārza dziļumā aiz mājas – domājot, ka paslēps auto no potenciālajiem zagļiem. Ļoti laba vieta autostāvvietai ir tuvu pie iebraucamajiem vārtiem, jo tad autoceļš gruntsgabalā ir visīsākais. * Būvējot dzīvojamo ēku, celtniecības vajadzībās uzceļ nelielu pagaidu būvi, kura tad arī paliek arī pēc mājas pabeigšanas. Tā daudzus gadus šī būve stāv nevietā, ienesot dārzā savas korekcijas – saimnieciskās zonas elementi redzami priekšdārzā vai dzīvojamā zonā, traucējot sadzīvi un bojājot dārza ainavu, skaisto skatu līnijas, stila vienotību un iebraukšanas ērtumu. Tāpēc jau laikus jācenšas prognozēt turpmākās dzīves vajadzības. Vairāk par piemājas teritorijas un dārza ierīkošanu lasiet šeit! Autore: Alise Jonas Foto no publicitātes
