Ģimenes mājas lielums un plānojums
Nav noteiktu standartu, cik kvadrātmetriem jābūt uz vienu cilvēku. Telpu skaitu parasti aprēķina pēc guļamistabu skaita ( optimālais variants – cik cilvēku ģimenē, tik guļamistabu ), otra telpu grupa – koplietošanas telpas ( virtuve, vannas istaba, tualete, viesistaba, dzīvojamā istaba, halle, koridors ), trešā grupa – telpas, piemēram, kabinets, kuru vajadzībām nosaka mājas iemītnieku nodarbošanos. Tātad četru cilvēku ģimenē būtu jābūvē apmēram 110 kv.m; ja finansiālās iespējas atļauj izvēlēties optimālu telpu lielumu un daudzumu – 150 – 200 kv.m. Vēl lielākas mājas būvē atpūtas un reprezentācijas vajadzībām, paredzot, ka vienlaikus tur var uzturēties ļoti daudz cilvēku. Ja vecāki dzīvo atsevišķi no pieaugušajiem bērniem un tie atbrauc tikai ciemoties, katram bērnam paredz istabu, kur apmesties. Rezervētā istaba ir apliecinājums, ka viņi vecāku mājās vienmēr ir gaidīti. Ja, sākot būvniecību, rocība neļauj uzreiz radīt papildu platības, tās var piebūvēt vai izbūvēt vēlāk. Galvenais, lai šāda iespēja būtu paredzēta projektā un radīti nepieciešamie paplašināšanas projekti. Neatkarīgi no tā, vai māju paplašina uz augšu ( bēniņi vai otrais stāvs ) vai horizontāli ( dvīņu māja, dažādas piebūves ), celtniecības sākumā arī šajā ēkas daļā jāierīko inženierkomunikāciju pievadi, jārezervē apbūves gabali vai, ja paredzams izbūvēt bēniņu stāvu, jāparedz vieta kāpnēm, jābūt skaidrībai, kā tiks nodrošināta bēniņu apkure ( ja centrālapkure vai gaisa apkure – jābūt ievilktiem attiecīgiem cauruļvadiem). Atbilstoši izmantošanas veidam, jābūvē siltināts vai nesiltināts bēniņu pārsegums un jumta konstrukciju. Ja tas nav paredzēts būvniecības sākumā, vēlāk būs jāveic mājas rekonstrukcija, kas prasīs daudz vairāk līdzekļu un radīs papildu neērtības. Vienstāvu vai divstāvu māju? Ja zemes gabals ir pietiekami liels un vieta nav jāekonomē, lielākoties būvē vienstāvu mājas, jo tās ir visekonomiskākās, vispraktiskākās lietošanā un arī vislabāk iederas Latvijas ainavā. Daudzējādā ziņā līdzīgas ir pusotra stāva mājas ( vienstāva ēkas ar stāvu jumtu, kur telpa starp griestiem un jumtu – bēniņi – tiek izbūvēti un izmantoti dzīvošanai). Bēniņus izbūvē galvenokārt tādēļ, lai tiktu apgūti papildu kvadrātmetri zem divslīpņu jumta. Izvēli par labu divstāvu vai pusotra stāva mājai bieži vien nosaka arī vēlme no iekštelpām iegūt plašāku skatu uz apkārti, it sevišķi, ja pirmajā stāvā logiem priekšā aug krūmi, koki, vai arī to ierobežo citas ēkas vai reljefs. Otrā stāva būvniecību var noteikt arī vajadzība veidot kompaktāku ēku. Ja kopējā platība ir liela, vienstāvu ēkā veidojas gari koridori, ar grūti nodrošināmu dienasgaismu vidusdaļā, palielinās apkures izdevumi, jo ēkai ir liels perimetrs un jumta laukums. Taču vairākstāvu māja nebūs piemērota ģimenei, kurā ir gados vecāki cilvēki vai invalīdi, jo tad šiem cilvēkiem daļa mājas nav pieejama. Būtisks ir ainaviskais aspekts. Paugurainā apvidū vairākstāvu ēkas var izskatīties neloģiskas un neproporcionālas, it īpaši kalna galā. Taču augstākas ēkas labi iederēsies līdzenumos, kur tās labi saspēlē ar ainavu. Mājas stāvu skaits nosaka ne tikai ģimenes vēlmes, ainaviskie un ekonomiskie aspekti, bet arī izvēlētās būvkonstrukcijas, būvmateriāli, izmantotie paņēmieni un citi faktori. Koka mājas nemēdz būvēt lielāku par diviem stāviem – to nosaka šī būvmateriāla tehniskās īpašības. Lielākas variēšanas iespējas ir stāvbūvēm un mūrētām ēkām, mazākas – guļbūvei, Vienkāršāk būvējamas vienstāva ēkas; divu un vairāku stāvu ēkas būvniecībai var būt nepieciešami speciāli pacelšanas mehānismi, ārējai apdarei – stalažas. Arhitektūra Mājas arhitektūra ir subjektīvi atkarīga no mājas saimnieka un arhitekta – kā viņi saprot mājas būtību. Latvijā raksturīgas pamatīgas mājas, kas kalpo vairākām paaudzēm. Mājas formai jābūt piemērotai klimatam un harmonijā ar dabu. Pilsētās ir izteikta vēlme sacenties ar blakus māju, lauku vidē lielākoties arhitektūra ir lakoniskāka, - lai gan sastopamas arī mājas kā pilis un citi arhitektūras "brīnumi". Atkarībā no ainavas atšķiras stilistika: reljefa vietā māja būs piezemētāka, līdzenumā – tendēta uz vertikāli. Svarīgi, lai izvēlētais būvniecības veids atbilst mājas tēlam un ainavai. Taču nav arī jābaidās lietot izteiksmīgu arhitektūras līdzekļus - var izmantot jebkuru elementu, ja tam ir funkcionāla nozīme, taču pārāk sadrumstalot mājas tēlu nevajadzētu, jo sīkās detaļas vide "apēdīs" – tās saplūdīs ar dabu vai traucēs uztvert ēku kā veselumu. Materiālu izvēle Latvijā raksturīgi celt māju vismaz vienam mūžam un atstāt to mantojumā bērniem. Laukos dzīvojot, mājas būvē pamatīgas – no baļķiem, mūrētas no akmeņiem, ķieģeļiem vai vieglbetona blokiem. Ekoloģiskās celtniecības piekritējiem iespējams vēl viens variants – salmu mājas, kas no iekšpuses apmestas ar mālu, no ārpuses – ar kaļķa apmetumu. Aizvien populārākas kļūst koka karkasa ēkas. Gan ēkas būvniecībā, gan apdarē vēlams izmantot dabiskus vai maksimāli dabiskākus materiālus. Ārējai apdarei, ja tā nepieciešama, piemēroti dažādi apmetumi, koka dēlīšu apšuvums, dekoratīvi mūrējumi. Jumtam var izmantot visus iespējamos segumus- no niedrēm līdz vara vai titāna plāksnēm. Iekšējā apdarē vislabāk ir sabalansēt modernos un dabas materiālus, jo vienveidīga apdare kļūst garlaicīga. Modernie materiāli akcentēs telpas detaļas un izcels dabas materiālus. Iekšējās apdares kvalitāti var paaugstināt (kaut ko izcelt vai noslēpt), izvēloties pareizu apgaismojumu. Jo vairāk roku darba mājā ieguldīts, jo tā vērtīgāka. Autors: Ingars Liepiņš Raksts veidots sadarbībā ar arhitekti Daci Gradovsku, Gradovska darbnīca.
