No krēsla vēstures
Mūsdienās ir tik daudz dažādu krēslu veidu – tie var būt gan mīksti, gan cieti, gan šūpuļkrēsli, gan arī biroja krēsli, klubkrēsli, kā arī cita veida krēsli, kuriem laika gaitā tiek meklēta arvien jauna un oriģināla pieeja gan formu, gan materiālu, gan krāsu izvēlē.
Tomēr šoreiz nedaudz ielūkosimies krēsla vēsturē. Krēsla vecvecvec...tēvs ir uz divām vertikālām kājām novietota plāksne jeb sols. Ja arī šī mēbele ir ļoti sena, tā joprojām ir aktuāla un tiek izmantota, īpaši pagalmos, parkos un skvēros. Protams, arī tā ir attīstījusies un vairs nav tik primitīva vai neapstrādāta, kā pirmsākumos.
Sols izplatījās gan Eiropā, gan arī Āzijā vēl pirms krēsla radīšanas. Turīgākie cilvēki solu virsmas polsterēja ar voiloku un apvilka ar vadmalu, dažkārt tika izmantots safjāns un greznas treses. Dažkārt solus tapsēja ar samtu, bet trūcīgākos namos solu apvilkšanai lietoja vienkāršus vadmalas pārvalciņus. Lai tie būtu krāšņāki, tika izmantots divkrāsains audums. Tomēr sols nabija ērts sēdēšanai, jo nebija iespējams atspiest pat muguru.
Tāpēc vēlākos laikos tika radīts sols ar atzveltni. Tā Renesanses laikā Toskānā rodas sols ar atzveltni, kura kājas un atzveltne tika rotāta ar nelielām kolonnām vai izciļņiem. Francijā radās sola paveids, kas bija smagnējs un parasti tika novietots kamīna priekšā. Tas nekad netika pārvietots. Pat maltīšu laikā galds tika piebīdīts pie sola, nevis otrādi.
Krēsli sākotnēji bija tikai turīgāko ģimeņu un augstmaņu privilēģija. Turklāt krēslus, kas paredzēti vienam cilvēkam, sākotnēji lietoja tikai priesteriem un valdniekiem. Šāds krēsls norādīja uz personas aristokrātismu un tika izmantots, lai šo vienīgo cilvēku izceltu uz pārējo cilvēku fona. Tas bija tāds kā tronis. Pirmie šāda veida krēsli bijuši ap 1100.gadu.
15.gadsimtā Rietumeiropas mēbeļu meistari pie taburetēm sāka stiprināt atzveltnes un roku balstus. Tajos laikos šo mēbeļu lietotāji bija zinātnieki un intelektuāļi. Savukārt tirgotāji "sēdēja uz naudas". Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viņi lietoja tolaik populārās lādes ar piemontētām atzveltnēm un tādējādi gandrīz vienmēr varēja būt pārliecināti par savu ietaupījumu drošību.
Svinīgu pieņemšanu laikā krēsli ar spilveniem tika izsniegti tikai karalisko ģimeņu pārstāvjiem. Augstmaņi sēdēja uz taburetēm, zemākas kārtas galminieki uz saliekamiem sēdekļiem, bet visi pārējie stāvēja kājās.
Baroka laika krēsli bija tikpat skaisti, cik neērti. Greznie kokgriezumi bija klāti ar speciālu līmes un krīta maisījumu, uz kura bija zelta kārta. Līdz ar to mēbeles kalpoja vairāk greznībai nekā lietošanai.
Franču muižniecība 17.gadsimtā savos mājokļos novietoja krēslus ar augstām atzveltnēm un zemiem sēdekļiem. Tikpat iecienītas bija arī taburetes un saliekamie krēsli. Tomēr 18.gadsimtā cilvēki sāka domāt par to, ka oficiālām vajadzībām nepieciešamas vienas, bet atpūtai citas mēbeles. Tā parādījās kabinetu, viesu, tualetes istabu sēžamie un šūpuļkrēsli. Pamazām šo krēslu veidi pietuvinājās tiem, kurus mūsdienās lietojam arī mēs.
Mūsdienās tāpat arvien lielāka nozīme tiek pievērsta tam, lai krēsls būtu ne vien ērts, bet lai tas nekaitētu mugurai, vai pat to masētu. Protams, katrai dzīves situācijai, telpai, iestādei tiek radīti atšķirīgi krēsli.
Ilze Mežniece
