Kūciņa ar putukrējumu
Par projektu un tā realizētājiem Apavu veikals "Madam Bonbon" Rīgā, Alberta ielā 1–7a. Projekta autori – birojs "Royal Design Generation", Mareks BIRZNIEKS, dekoratore Laura DIŠLERE. Celtniecība – "JS Meistars". Grafiskais dizains – Everita UPENIECE. Grīdu seguma piegādātājs – "Maral". Metāla darbi – "DD un M". Projekts, realizācija – 2008. gads. Aicinātu zinātāju grupa Kultūras ministrijas uzdevumā pirmoreiz valsts vēsturē raksta Latvijas Kultūras kanonu. Tas ir, mēģina sakopot to objektu virkni no visos laikos mūsu zemē sakrātā kultūras mantojuma, ar kuriem turpmāk publiski leposimies; arī arhitektūrā un dizainā. Prātoju, vai demokrātiskas kultūras zīme drīkst iekāpt smalkajos valsts kanona rāmjos? Piemēram, kāds krogs? Apņemos iestāties par "Pulkvedi" ("Pulkvedim neviens neraksta"; Andis Sīlis, Reinis Liepiņš, 1995) un ne tikai tāpēc, ka par to balsojusi tauta, kā vienīgajam no pārejas laikā uz jauno ekonomisko situāciju tapušajiem krogiem neļaujot nomirt. Bet tālab, ka "Pulkvedis" pirmais nonesa sīkstu paradigmu. Neviena sabiedriska telpa līdz tam nebija atļāvusies rakņāties dvēselē, ar apzināti tēmētiem impulsiem – vecām mantām un nolupušām sienām, ritmiski pilošu ūdens krānu, caurvēja šūpotu abažūru drebelīgajām ēnām – grabināt pie smadzeņu garozas un akceptēt indivīda tiesības uz vientulību, nolemtību, skumjām. Dzīve ir nepārtraukta, nevis no plūduma izrauts nogrieznis, par kura vienu galu dizaineri vairākumā mums grib iemānīt svaigi iztapsētu un tikko no konveijera nākušiem zīmoliem apliktu telpu: "Pulkvedis" atplēsa maisam galu. Asociatīvās metodes sekotāji šāvās tālāk visos virzienos, šķiet, neviens gan vairs nav līdz sūrstēšanai rīvējis zemapziņu ar tik asu skrāpi kā "Pulkvedis". "Madam Bonbon" ir atvase no potcelma, kuru lietišķie kodi – "dāmas", "kurpes", "pārdotava" – ir pārsvieduši gluži pretējā polā, piešķirot telpai nedalītu optimismu un pārlejot to ar krāsainu cukura glazūru. My home is my castle; apbrīnojami, cik sīka ir mūsu katra mikropasaule. Vairākumam tā beidzas ar paša dzīvokļa slieksni, viņpus kura mētājas sažļembātas košļenes un lietotas tramvaja biļetes, izsmēķi vai nevajadzīgi reklāmas prospekti uz grīdas zem kolektīvajām pastkastēm. Kuru interesē tādi smalkumi kā ēkas vienotais organisms, respekts pret arhitektūru, mājas struktūru, ko nes iekštelpa? Mēģinājumi interjerā sadzīvot ar nama vēsturisko uzbūvi ir reti un visbiežāk pārvērš dzīves telpu antikvariātā, liekot tās mītniekiem mentāli pārcelties uz dzīvi citā laikā. Dažs dzīvokli hruščovkā aplipina ar ģipša ciļņiem a la rococo, cits pagājušā gadsimta sākuma greznajā miteklī Klusajā centrā mēģina ieriktēt atvērto plānojumu un notēlot minimālismu. Alberta ielas jūgendstila jaukumiem Rīgas ceļvežos ir iemērīta populārās kultūras vērtība. "Madame Bonbon" azartiski metas spēlē, pa ceļam neaizmirstot apliecināt cieņu vēsturei un tostarp topot par zīmi dzīvajam procesam, kādam nākotnē vajadzētu piepildīt šo pilsētas daļu – šarmantām, "garšīgām" bodītēm, laba vīna, delikatešu veikaliņiem un krodziņiem –, kamēr patlaban tūristi pa lielākai daļai organizēti lūkojas statiskās namu fasādēs. Ja nedaudzās milzīgās dižveikalu haizivis pārdala un piepilda tirgus laukumu ar savu unificēto korporatīvo identitāti un sola vienādu demokrātiju visiem, mazie butiki ir sīkas oāzes tirdzniecības tīklā, kas no tiesas pagriežas ar seju pret cilvēku – piedāvā personisku kontaktu un attieksmi. "Madam Bonbon" personiskais un emocionālais nodarbina vistiešākajā veidā; "dzīvokļa" idejas vārdā rekonstrukcija puspagraba telpām atdeva kādreizējo plānojumu. Literārais stāstiņš ir cieši savijies ar tirdzniecības – individuālās apkalpošanas salona – konceptu. Tas vēstī, ka saimniece – kāda ēteriska, klāt neesoša, bezgala sievišķīga būtne – te mīt paaudzēs, par ko liecina dažādos vēstures posmos uzkrātā manta, un ir apsēsta ar apaviem. Kurpes eksponētas visur: uz galdiem, bufetēs, ceļojumu koferos, uz palodzēm, trimo, gultā, pat sanitārajā mezglā. "Madam Bonbon" konstrukcija ir skaidri teatrāla, šis nav realitātes šovs un "īstenības procents" ir salīdzinoši neliels. Atrakcija – gājiens cauri dzīvoklim – ir plānota un pēc scenārija beidzas guļamistabā. Potenciālajam pircējam ir jābūt morāli gatavam un pietiekami elastīgam, lai kļūtu par inscenējuma dalībnieku – komunikācija, kontakts, savstarpēja saspēle ir abpusējs process; kompleksainajiem un nepārliecinātajiem no tiesas drošāk ir neviena nepazītiem klīst pūlī un taustīties gar bezpersoniskajiem lielveikalu plauktiem. "Krāmu stila" tehniskā metode – antikvāras mēbeles, dažādos laikos lietotas mantas un mīļi, aizkustinoši nieciņi – tikai izskatās demokrātiska un pieejama visiem. Tostarp bez trenētas izjūtas, amatieru rokās tāds pārsātinājums telpu pa īstam spēj pārvērst krāmu čupā un lupatu kaudzē – operējot ar ierobežotiem izteiksmes līdzekļiem iespējas kļūdīties ir tieši proporcionāli mazākas. "Madam Bonbon" izsvērtajiem teatrālajiem efektiem ir praktisks skaidrojums – viena no autorēm izjūtu kopusi kinostudijā kā filmu māksliniece. Taču inscenējums nav tikai dekoratīvs blefs – klavieres skan un tiek spēlētas. Tostarp šķietamajā nejaušībā, tēlotajā dzīves plūdumā akcenti ir salikti ar prātu; kičs šarmē un mērķtiecīgi kutina patērētāju sievišķās daļas receptorus. Jo man no tiesas sakārojās piedalīties. Autore: Ilze Martinsone, Mg. art Foto: Indriķis Stūrmanis
