Kurš maksās par jumtu?
Šis dramatiskais ugunsgrēks aktualizē ēku kompleksās apdrošināšanas problēmu Latvijā. Būves attīstītājs māju izpārdevis pa dzīvokļiem un par ēku sen jau ir aizmirsis. Savukārt apsaimniekotājs rūpējas vien par tīrību, kārtību, lai komunikācijas funkcionētu – vārdu sakot, veic tos darbus, par kuriem viņam ir noslēgts līgums ar dzīvokļu īpašniekiem. Izveidojusies pilnīgi absurda situācija, kuru varēja paredzēt jau tad, kad sākās vispārējā mājokļu privatizācija. Mārupes gadījumā situācija ir labāka, jo tas ir jauns projekts. Gandrīz visi dzīvokļi pirkti uz kredīta, un, tā kā bankas pieprasa kredīta ķīlas apdrošināt, Mārupes mājā dzīvokļi ir apdrošināti. Bet kas notiek tā saucamajās padomju laika mājās? No 50 dzīvokļiem labi ja pāris, maksimums, pieci, ir apdrošināti. Mārupes ugunsgrēks pierāda, cik ļoti ir nepieciešama kompleksā apdrošināšana.{ABC_CITATION TEXT=[Daudzās Eiropas valstīs ir iespējama vienīgi visas daudzdzīvokļu ēkas, nevis atsevišķu dzīvokļu apdrošināšana. Tam ir racionāls pamats, jo dzīvokļi ir ēkas sastāvdaļa un apdrošināt var tikai daudzdzīvokļu ēku kompleksi – tajā esošos dzīvokļus, ēkas konstrukcijas, jumtu, koplietošanas telpas utt.]}Ēku apdrošināšanu Latvijā īpašnieki faktiski neizprot. Visbiežāk aizbildinās – sak, ar mani jau nekas nenotiks. Visgodīgāk, ja dzīvokļa apdrošināšanas polisē ir ierakstīts, ka klients var izvēlēties apdrošināt dzīvokli par tirgus vērtību – tas ir, tik, cik viņš samaksājis, dzīvokli pērkot. Ja māja paliek bez jumta, īpašniekam izmaksā apdrošināšanas summu, lai viņš var nopirkt līdzvērtīgu dzīvokli, nevis dzīvot, lūkojoties zvaigznēs. Papildus tirgus vērtībai apdrošināt var arī iekšējo apdari. Ja cilvēki nevēlas atstāt savu sabojāto dzīvokli, viņiem izmaksā šo daļu, lai tad, kad, piemēram, jumts būs atjaunots, varētu savest kārtībā savu mājokli. Taču daudzos gadījumos apdrošināšanas sabiedrības piedāvā apdrošināt dzīvokļu konstruktīvos elementus. Esmu diplomēts būvinženieris, bet nesaprotu, kā atsevišķam dzīvoklim ar apdrošināt konstruktīvo elementu. Vai tad, ja konstruktīvais elements – siena – ir divu ķieģeļu biezumā, viens ķieģelis pieder man, bet otrs – kaimiņam? Apdrošināšanas sabiedrībām jādefinē, kas ir konstruktīvais elements un kāpēc tās neatjauno jumtu, kas arī tāds ir. Apdrošināšanas līgumus nereti kārtīgi neizlasa, tie ir sarežģīti kā jebkurš juridisks dokuments. Cilvēkam bez juridiskās vai profesionālās izglītības ir visai grūti iedziļināties un izprast šo līgumu nianses. Apdrošinātājam, pirms līgums tiek noslēgts, godprātīgi ir jāskaidro, pret kādiem riskiem clients apdrošinājies. Par to jārunā pirms līguma noslēgšanas, nevis tad, kad notikusi nelaime. Diemžēl Latvijas iedzīvotāji nedomā par savām mājām kopumā, jo kas gan var atgadīties jaunai mājai? Bet ēku kvalitāte ne vienmēr ir augsta – dažkārt projektu attīstītāji ar lētākajiem materiāliem uzbūvē un par dārgu cenu pārdod. Kāds ir gala rezultāts, to viegli redzēt pēc apdrošināšanas izmaksām par ūdensvadu avārijām, kas ir nereta parādība jaunajos projektos. Daudzstāvu ēkās pēc Mērfija likuma tas notiek augšējos stāvos un tad applūst visa māja. Pirms diviem gadiem lielus zaudējumus apdrošinātājiem sagādāja lielais sals – 90% jaunbūvju, kur bija taupīti siltumizolācijas materiāli, aizsala cauruļvadi. Aizvien biežāki ir vētras postījumi. Metāla lokšņu jumtiem pietiek, ja vējš paceļ vienu malu – visa loksne aiziet līdzi. Ja vētra nāk kopā ar lietu, tas salej augšējo stāvu dzīvokļus. Ja izbūvēti bēniņi, tiek sabojāta siltumizolācija, izmirkst ģipškartons. Arī degšanas gadījumi nav tik reti, kā varbūt šķiet, un tas notiek, kā jau minēju, būvniecības kvalitātes dēļ. Ir bijis gadījums, kad koka sijas izlaistas caur skursteni, koka konstrukcijas atrodas blakus skurstenim. To konstatē tikai tad, kad māja jau ir nodegusi. Arī Mārupes ēkā ugunsgrēks izcēlās trešā stāva dzīvoklī pie dūmeņa, kur atradies kamīns. Vieglo konstrukciju celtnes nodeg ļoti ātri – pāris minūtēs ģipškartons zaudē noturību, iebrūk, uguns viegli var pārsviesties uz citiem stāviem. Siltināšanai izmanto viegli degošus materiālus. Pamatojoties uz Mārupes precedentu un citiem nelaimes gadījumiem, piemēram, gadījumu Avotu ielā 60, kur spridzināšanas rezultātā pamatīgi sabojāja ēkas gala sienu, namu kompleksās apdrošināšanas jautājums jāaktualizē visas valsts mērogā. Būvuzņēmēja civiltiesiskā atbildība ir ar likumu noteikta, bez tās būvatļauju nevar saņemt, neviens būvnieks bez visu risku apdrošināšanas nestrādā. Papildus tiek apdrošināta arī visa būvniecības tehnika. Tur izpratne ir. Dzīvokļu īpašnieki ir jāizglīto. Aizvien vairāk tiks būvētas arī ekonomiskās klases dzīvojamās mājas. Daudzi būvnieki paši projektus attīsta. Pārdodot dzīvokļus, tiek slēgti apsaimniekošanas līgumi, un vajadzētu paredzēt arī apdrošināšanas nosacījumus, lai nav pārrāvuma. Vēl joprojām nav izveidojušās namīpašnieku sabiedrības, bet tādām jāveidojas – namīpašnieku un apsaimniekošanas sabiedrībām. Jārīko īpašnieku pilnsapulces, nama apsaimniekotājs jāpilnvaro apdrošināt visu māju kopumā. Varianti var būt visdažādākie – var apdrošināt ēku bez dzīvokļu iekšējās apdares, apdrošināt iekšējo apdari tikai koplietošanas telpām utt. Protams, katrs papildu segums nav par velti, klientam jābūt gatavam maksāt, bet svarīgi ir atrast zelta vidusceļu. Kopējās apdrošināšanas izmaksas var iekļaut nama apsaimniekošanas maksā, kas to sadārdzinās tikai par pāris latiem, bet cilvēku dzīvi padarīs drošāku. Ja dzīvoklis ir ieķīlāts bankā, neviena izmaksa nenotiek bez bankas akcepta. Ja klients nav kārtīgais maksātājs, apdrošinātāji visus norēķinus veic ar banku. Arī bankām vajadzētu būt ieinteresētām, lai nami ir apdrošināti kopumā, bet pagaidām tās necenšas iedziļināties šajos jautājumos, jo pretendē tikai uz neatmaksātā kredīta daļu. Ja klients laikus nav norēķinājies, banka var pieprasīt neatmaksāto kredītu no apdrošināšanas kompānijas un dzīvokļa īpašniekam paliks tikai niecīga daļiņa, par kuru jaunu dzīvokli nopirkt nevarēs. Ir jādomā par klienta aizsardzību kur viņš turpmāk dzīvos. Vienkāršāk ir ar lielajiem īres namiem, kuriem ir viens īpašnieks – viņš pieņem lēmumu par apdrošināšanu un izdevumus iekļauj īres cenā. Autors: Aldis Hazenfuss Foto no publicitātes "LATVIJAS BŪVNIECĪBA" Nr.1, 2008
