Sports gāzes kamerā?
Neviens kultūras piemineklis nevar izrādīt vērā ņemamu dzīvotspēju, ja tam netiek adaptēta kāda mūsdienās noderīga funkcija. Vai iespējām bagāto industriālā mantojuma pārdzimšanas procesu, kas jau bija manāmi iezīmējies, izlavētā krīze nospiedīs uz ceļiem, un šobrīd ir novācami vēl pēdējie augļi? Ja katram pilsētniekam ir puslīdz skaidrs, kam domāti ūdenstorņi, tad drukno gāzes kolosu nozīme uzņēmuma "Latvijas Gāze" teritorijā industriālajā Vagonu ielā izskatās mulsinošāka. Tostarp akmeņogļu pārstrādes ceļā iegūtā mākslīgā deggāze apgādāja pilsētu ar enerģiju apaļu simts gadu garumā. Rīgas pirmo gāzes fabriku 1862. gadā pilsēta izbūvēja neapdomīgi; fabrikas pieaugošās jaudas nepilnu desmit gadu laikā padarīja uzņēmuma attīstību pārāk šaurajā Bastejkalna teritorijā neiespējamu. Bijušās gāzes fabrikas ēkas tagad lieto uzņēmums "Rīgas ūdens", taču zīmīgākās gāzes fabrikām raksturīgās celtnes – gāzes rezervuāri (mākslīgo deggāzi ražoja akmeņogļu pārtvaices procesā, ogles koksējot retoršu krāsnīs; iegūto un no piemaisījumiem attīrīto gāzi uzkrāja lielos rezervuāros, kuros padziļinātos ūdens baseinos peldoši zvanveida kupoli radīja spiedienu, novadot gāzi caurulēs) – tika nojauktas jau 30. gados. Jaunās fabrikas vietu gruntsgabalā starp Bruņinieku un Matīsa ielu galiem noteica ogļu piegādei ērtais dzelzceļa līnijas tuvums. Arhitekta Johana Daniela Felsko projektētā otrā gāzes fabrika uzsāka darbu 1875. gadā, un plānoto maksimālo jaudu – 20 tūkstošus kubikmetru gāzes diennaktī – tā sasniedza jau pēc sešiem gadiem. Fabriku atkal nācās paplašināt, un gāzes kompleksa celtniecība turpinājās līdz pat 20. gadsimta sākumam. Vecākajam arhitekta E. Kurgasa projektētajam rezervuāram (1874) pievienojās pēc civilinženiera Augusta Hartmaņa projekta izbūvētais (1882), bet jaunākā un lielākā torņa projektu izstrādāja Johana Daniela Felsko dēls Kārlis Felsko (1901). Pārmaiņas gāzes saimniecībā noteica lūzums tehnoloģijās: 50. gados Latvijā parādījās ievestā sašķidrinātā naftasgāze jeb balonu gāze, kas bija ievērojami mobilāka un ar lielāku siltumspēju, bet 1962. gadā, sekojot PSRS grandiozajiem gazifikācijas plāniem, ar svinīgu politisku mītiņu "Daugavas" stadionā tika atklāts maģistrālais dabasgāzes vads Dašava-Rīga. Noslēdzās simts gadus ilgs cēliens Latvijas gāzes saimniecībā, gāzes rezervuāri savām bijušajām funkcijām kļuva lieki, un ēkas izmantoja dažādiem saimnieciskiem nolūkiem. Viens no slavenākajiem rekonstruētajiem gāzes kompleksiem (aizsargājama kultūras pieminekļa statusu ieguvis 1978. gadā), tagad pilsētas zīmols, saukts "Gazometrs", atrodas Vīnē. Austrieši lepojas, ka pirms pārbūves bijušos gāzes rezervuārus lietojuši alternatīvās mūzikas pasākumiem un pat izdevuši Džeimsa Bonda kino dēku dekorācijām. Rekonstrukcija (1999-2001) notika ambiciozi un ar jaudu: viena no četru torņu pārbūvēm īstenota pēc Žana Nuvēla koncepta, otru projektējuši arhitektonisko utopiju klasiķi "Coop Himmelb(l)au", papildinot to ar jaunu stikla un metāla apjomu. Saglabājot vēsturisko čaulu, radies sabiedrisks komplekss, kura augšējos stāvos izvietojas dzīvojamais fonds – penthausi un studentu mitekļi – , vidējos – biroji (arī Vīnes pilsētas un apgabala arhīvs), bet apakšdaļu ieņem ar gaisa tiltiem saistītas tirdzniecības un izklaides zonas. Komplekss faktiski ir viens no jaunajiem pilsētas centriem, jo veido ap sevi nākotnes apbūvi – ar to, piemēram, ir saistīts Mediju centrs u. c. "Gazometrs" ir iekļauts sabiedriskā transporta tīklā, un esot izveidojies tā vidējais iedzīvotāja tips – vecumā starp 30 un 40, neprecēts un mobils. Bet interesantākais – kā pilsēta ekskluzīvos dzīvokļus padarīja materiāli pieejamus jaunajam un aktīvajam tipāžam – ir saimnieciskais modelis. Rekonstrukciju finansēja trīs pilsētai piederoši bezpeļņas (acīmredzot "sabiedriskā labuma") uzņēmumi, kas darbojas vēl Vīnes demokrātijas tradīcijās pagājušā gadsimta 20. gados radīto sociālo programmu ietvaros.
Arī Rīgas gāzes fabrikas kompleksa ēkas kā kultūras pieminekļi atrodas valsts aizsardzībā. Skaidrs, ka mūsu situācija, salīdzinot ar austriešu pieredzi, ir cita: apjomi sīkāki un īpašums – privāts. Cīnoties ar telpu deficītu, "Latvijas Gāze" savā teritorijā būvē jaunu administrācijas korpusu, bet Kārļa Felsko projektēto jaunāko gāzes rezervuāru uzņēmums ir rekonstruējis kā savu sporta centru, dāvājot pilsētai ja ne sabiedriski atvērtu objektu, tad sakoptu kultūras pieminekli. Ievērtējot gāzes uzņēmuma tradīcijas, iekšēja sporta kompleksa izveidošana nav bez pamata. Bezcerīgajos padomju gados ļaudis tiecās pēc alternatīvas un savstarpējas komunikācijas, darba kolektīvos radās sporta komandas un deju kopas.
Gāzenieki sportā izcēlās kā vieni no aktīvākajiem, kopš pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākuma rīkojot gan vietējas, gan Baltijas valstu ziemas un vasaras spartakiādes, bijuši novatori jaunu sporta veidu ieviešanā Latvijā, uzņēmuma basketbola komanda tuvojās profesionālam līmenim. Tradīcijas nav zudušas, tikai kopš deviņdesmitajiem mainījušas vaigu – "Latvijas Gāzei" ir savas gan vīriešu, gan sieviešu basketbola komandas, turnīros regulāri tiekas Latvijas, Igaunijas, Vācijas un Somijas gāzenieki.
Arhitekti bijušā rezervuāra ēkas rekonstrukcijai piedāvāja plašāku programmu: izmantojot kādreizējo iedziļināto ūdenstilpni, izveidot baseinu un torņa korpusu sadalīt līmeņos, iegūstot platības dažādām sporta aktivitātēm. Iecere izrādījās ekonomiski pārāk ietilpīga, taču tagad piemineklis no arhitektoniskā viedokļa ir tikai ieguvējs. Vertikālē telpa atklājas visā varenībā līdz pat tehniski estētiskajām griestu konstrukcijām; virsgaismas logi, kas izvietoti bijušo ventilācijas restu vietā, pastiprina emocionālo kāpinājumu, tuvinot sajūtas ar piedzīvoto viduslaiku katedrālē. Iejaukšanās celtnes struktūrā patiesībā nav bijusi liela: sienas konservētas, saglabājot oriģinālās logailas un detaļas; ne tik sen nomainītais jumts siltinot mainīts vēlreiz (izmantotas oriģinālās, labi saglabājušās kupola konstrukcijas).
Apjomam vēlākos laikos pievienotā saimnieciskā piebūve ir izmantota, izveidojot tajā jaunu ieeju. Otrs piebūves apjoms ietver arī kādreizējo gāzes rezervuāra fiziskās komunikācijas sistēmu ar kāpnēm un tiltiņiem, kas tagad daļēji pārbūvēti un atjaunoti. Apaļā korpusa centrālā platība ir atvērta – ar nedaudz skatītāju sēdvietām tā ir atvēlēta sporta laukumam, kura universālais segums ir piemērots gan basketbola, gan volejbola, gan tenisa nodarbībām. Pārbūves gaitā jaunajām sporta centra funkcijām radītie apjomi nav lieli un kārtojas divos blokos laukuma pretējās pusēs.
Viens no blokiem ir saistīts ar ieejas mezglu un vestibilu, tajā ietilpst arī ģērbtuves, personāla telpas, sporta inventāra noliktava, otrā izvietojas trenažieru zāle, ģērbtuves, atpūtas un "slapjā" zona (divas saunas, dušas, neliels baseins). Jaunos apjomus savā starpā saista celtnes perimetrā izvietota rekonstrukcijas rezultātā paplatināta atklāta galerija, kas vajadzības gadījumā, piemēram, sacensību laikā, spēj pildīt tribīņu funkciju. Skaidrs, ka lielāks ekonomisks ieguldījums un masīvāka pārbūve no iegūtajām platībām būtu izspiedusi lielāku funkcionālu un varbūt arī ekonomisku atdevi. Taču tagad rekonstrukcijas ieguvums ir nesadrumstalotais apjoms, kas ļauj uztvert un baudīt bijušo gāzes rezervuāru kā efektīgu telpisku vienību. Pārbūves autoru konceptuālais uzstādījums ir bijis kā laikmetīgs, tā saprātīgs – pēc iespējas vizuāli nodalīt vēsturiskos slāņus no rekonstrukcijas gaitā pievienotiem apjomiem un detaļām; jāatzīmē, ka sports tādam mērķim ir visai pakalpīga tēma. Projekta autori atzīmē, ka pasūtītāja uzticēšanās profesionāļu izvēlei ir pateicības vērta, tāpat kā prasības pret kvalitāti. Tostarp ar dinamiskām fotokolāžām noformētā ieejas daļa varēja būt rāmāka, respektējot ēkas vēsturiskās, gana aktīvās historisma formas un kā "pelēkā zona" sagatavot apmeklētāju gaidāmajai mūsdienu sporta pasaulei. Sporta laukuma krāsu kontrasti savukārt godam veic jaunā un vecā "nodalīšanas" misiju. Tonālais risinājums ir bijis arhitektu piedāvātajā paletē, kas tikai nejauši ir sakritis ar zilo krāsu "Latvijas Gāzes" korporatīvajos standartos. Sporta platībām virzoties uz "atpūtas galu" – biljarda telpa ar virtuves zonu (kurus ar sporta laukumu saista stiklojumi), pirtis – noformējums top aizvien dekoratīvāks. Nesen no jauna atdzimusī Latvijas Dizaineru savienība nāca klajā ar svaigu iniciatīvu un sarīkoja savu Gada balvas konkursu, kurā apbalvoja arī labākos interjerus. Pieteikumu negaidīti bija tik daudz, ka dizaineru rīkotajai skatei ir potenciāls izvērsties par reālo gada notikumu iekštelpu dizainā. Žūrijai strādājot neklātienē – individuāli un pēc attēliem – "Latvijas Gāzes" sporta centra savāktie punkti bija pietiekami otrajai vietai nominācijā "Sabiedriskie interjeri". Interjera veiksme, manuprāt, dizaina griezumā saistās mazāk ar oriģināli projektētajām mīkstajām mēbelēm, kā ar meklējumiem finierētā masīvkokā – taustāms apliecinājums mūsu citkārt daudzajās ietekmēs un uzslāņojumos grūti uzrokamām ziemeļu zemes saknēm. Tostarp ne mazāk rosinošs ir jautājums, kāda būs uzņēmuma finansiālā un ideju kapacitāte nākamā rezervuāra – kultūras pieminekļa – rekonstrukcijai? Taču iespējams, ka par to fantazēt varēs tikai pēc globālās finanšu krīzes. Autore: Ilze Martinsone, MA Foto: Imants Urtāns "LATVIJAS ARCHITEKTŪRA" 6.burtnīca (2008)
