Māja ar zelta saktu
Ziemeļkurzemes Amatniecības konsultāciju centrs tapis ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansiālu atbalstu projekta "Amatniecība Baltijas jūras krastā" Baltijas jūras reģiona INTERREG IIIB Kaimiņattiecību programmas Interreg IIIA Dienvidu prioritātes ietvaros. Projekta galvenais partneris ir Ventspils pilsētas Dome, savukārt kā partneri piedalās Ventspils Amatnieku biedrība, Klaipēdas pilsētas Dome un Klaipēdas Kultūras komunikāciju centrs. Projekta virsvadītājs ir Ventspils pilsētas Domes izpilddirektora p. i. Aldis Ābele. Projekta mērķis – veicināt amatniecības attīstību Kurzemē un Klaipēdas apkārtnē, tādējādi sekmējot kultūras mantojuma saglabāšanu šajos reģionos. Projekta ieviešana sākta 2006. gada martā un tiks pabeigta 2007. gada decembrī. Tā kopējais budžets ir 1 333 033 eiro, to skaitā Eiropas Savienības ERAF fonda līdzfinansējums 999 774,75 eiro. No 2008. gada centra finansēšanu uzņemsies Ventspils pilsētas Dome. Amatniecības centra ēkas jeb Amatu mājas būvniecība tika finansēta no diviem avotiem – no Ventspils pilsētas pašvaldības budžeta un no ERAF. No atvēršanas dienas Amatu mājā darbojas kalēji, audēji un keramiķi – viņiem nepieciešamo aprīkojumu nodrošina Amatu māja. Te darbojas 19. gadsimta stilā iekārtota mācību klase, kur var piedalīties mācību stundā atbilstoši 19. gadsimta tradīcijām; salonā tiek piedāvāti amatnieku darinājumi, bet izstāžu zālē aplūkojamas amatniecības darbu izstādes. No Amatu mājas staro inteliģenta senatnīguma aura. Ēkas tēlā, detaļās, attieksmē. Ir radīta māja ar funkciju un vēsturisko saturu. Amatu mājas projekta autors ir arhitekts Ēriks Cērpiņš. Ēkas galvenais būvuzņēmējs – SIA "Pilsbūve" objektā saviem spēkiem nodrošināja ap 70% būvdarbu, restaurācijas u. c. darbiem piesaistot restauratorus un amatniekus. Visi būvdarbi objektā tika veikti stingrā arheologu uzraudzībā, tajos piedalījās pieredzējušākie Ventspils pilsētas muzeja un pieminekļu aizsardzības speciālisti. Sākums: saglabāt, ko vien iespējams Amatu mājas būvapjomu veido divas savstarpēji savienotas ēkas – vēsturiskā ar vecajiem, būvniecības laikā stiprinātajiem pamatiem un ārsienām, un jaunā ar atsevišķu pamatu plātni un norobežojošām konstrukcijām. Pa visu ēkas vertikālo perimetru ir izveidota temperatūras šuve, bet otrā stāva grīdā iebetonēts speciāls profils, kas nodrošina iespēju abām ēkām neatkarīgi "staigāt". Tikai jumta daļā apjomi nosacīti saiet kopā. Jaunā ēka tika radīta atbilstoši arhitektoniskajai koncepcijai, jo vecajā būvapjomā bija ierobežota telpu platība. Amatu mājas vēsturiskā ēka, lai arī atrodas Ventspils vecpilsētā, ilgus gadus stāvēja pamesta. 15 gadus tā vispār netika ekspluatēta, līdz 2004. gadā ēkā izcēlās ugunsgrēks un tā nodega. Kas palika? Vēsturiskās sienas, kurām virsū lija un sniga, vietām – jumts, sijas, kas karājās pāri, dubļi koka grīdu vietā... 2005. gadā Ventspils pilsētas Dome pieņēma lēmumu ēku atjaunot. 2006. gadā pēc līguma noslēgšanas ar domi SIA "Pilsbūve" sāka īstenot Amatu mājas projektu. Ojārs Stūris, projekta vadītājs, SIA "Pilsbūve": "Ja paskatās fotogrāfijās, ēka izskatījās šausmīgi. Kad iztīrījām būvbedri, daudzi teica – ko jūs mokāties, vediet to visu uz izgāztuvi. Skats bija kā cūku fermā – dubļi un strādnieki tur iekšā līdz ceļiem. Mēs sākām darbus septembrī, oktobrī lija. Demontāža bija jāveic ļoti uzmanīgi un kārtīgi. Visi dēļi jānovāc un jāsaliek, lai žūst, tad jātīra un jāpucē. Tāpēc darbs gāja lēni – brutāli plēst neko nedrīkstēja. Daļa sienu bija no neapdedzinātiem ķieģeļiem – tie nebija saglabājami, jo, ēkai stāvot bez jumta, bija izmirkuši. Tie tikuši lietoti tikai iekšsienu izbūvei. Rekonstrukcijas gaitā mēs tos eksponējām mūra fragmentā (ar to nosegts komunikāciju stāvvads) – lai parādītu, ka tādi kādreiz bijuši. Neapdedzinātie māla ķieģeļi ir ar salmu pildījumu. Demontāžas gaitā mēs tos salikām konteinerā un ļāvām viņiem dabiski izžūt. Divi, ko atstājām ārā, pārvērtās smilšu čupiņā. Sijas, ko izdevās glābt, ar gandrīz centimetra precizitāti saliktas vēsturiskajās vietās. Apdegušās sijas, kas pēc arhitekta ieceres ir saliktas, ieejot Amatu mājā, ir liecinieces ugunsnelaimei. Klases telpā pie griestiem trīs vietās saglabājušies vecie zīmējumi. Iespējams, tie kādreiz bijuši pa visu telpas perimetru, bet tas ir viss, kas šodien palicis. Šajā telpā bija iespēja atjaunot arī vēsturisko dēļu grīdu. Viena daļa šeit ieklāto dēļu ir atvesta un sameklēta citos objektos – galvenais, ka tie ir 200 gadu veci. Latvijā vēl ir vietas, kur šādi dēļi "mētājas". Vēsturiskajai mājai ir ķieģeļu sienas – atbilstoši senlaiku ķieģeļu izmēriem sienas biezums ir 43 cm; tas tika saglabāts arī pēc rekonstrukcijas, veidojot sienām no abām pusēm 20 mm sanācijas apmetumu. Zelta sakta un citi unikāli atradumi Ne tikai demontāža, bet arī visa grunts tīrīšana notika striktā arheologu uzraudzībā. Būvniekiem tas nebija vienkārši – ar rokām tika pārcelti lieli grunts apjomi, lai vēsturnieki varētu izpētīt gadsimtiem neskarto kultūras slāni. Tas prasīja daudz laika un cilvēku roku darba. Patlaban notiekošā izstāde Ventspils pilī, kur eksponēti Amatu mājas "dzīlēs" atrastie priekšmeti, parāda zem ēkas apslēptās bagātības. Ko un kur rakt, noteica uzraudzība vēstures zinātņu doktora profesora Armanda Vijupa personā. Katra raktā vieta tika pārbaudīta ar detektoru. Sākot darbus, tika izveidota bedre apmēram viena kvadrātmetra robežās; strādnieki izcilāja grunti un uzreiz atrada virkni dažādu vēsturisku priekšmetu – trauku lauskas, šķīvjus, lupatiņā ietītu rokassprādzi u. c. Tas radīja azartu meklēt un rakt tālāk. Pēc tam tika "uzraktas" monētas, Anglijas karalienes vizītes laikā Latvijā – Anglijas skaitāmais žetons u. c. Vienā no zonām, kur patlaban izvietotas stelles un darbojas audēju istaba, arheologi atrada zelta saktu, kas Latvijā ir tik liels retums, ka to var pamatoti dēvēt par atradēju mūža sapņa piepildījumu. Latvijai tas nav tipiski, jo latviešu zemnieki zeltlietas kā rotas nevalkāja, rotas tradicionāli bija darinātas no sudraba vai bronzas. Iespējams, sakta "pa kluso" pasūtīta kādam rotkalim, jo uz tās nav atrodamas meistara atzīmes, proves u. c. Varbūt šāda rota nemaz nedrīkstēja būt parastam zemniekam... Tagad zelta sakta kļuvusi par Amatu mājas simbolu. Atsegšanas darbu gaitā tika atklāts ķieģeļu klons. Tas nebija veidots no jauniem ķieģeļiem. Varēja manīt, ka tie ir vākti kopā, jo daži bija ar kaļķa apmetumu, citi – ar kvēpiem. Ja pati ēka ir 200 gadu veca, iespējams, tā piedzīvojusi vairākas pārbūves, un sienas mūrētas no vēl vecākiem ķieģeļiem. Vēsturiskā meistarība Nestabilo grunts apstākļu dēļ vēsturiskajai ēkai būvnieki veica pamatu pastiprināšanu. Šim nolūkam tika izveidota monolītā dzelzsbetona pamatu plātne, ko sasaistīja ar vecajiem pamatiem, un pēc tam mājas pamatu balstīšanu pārlika uz jauno plātni. Pamatu un cokolu hidroizolācijas, sanācijas apmetuma risinājums u. c. tika veikts Andreja Siseņa vadībā (viņš bija uzraugs no arhitekta Ērika Cērpiņa puses), speciāli taisot ķīmiskās analīzes un sūtot uz laboratoriju Vācijā, lai konstatētu, kāda tieši sienu atveseļošanas programma ēkai nepieciešama. Jaunums šajā objektā bija apdares tehnika – ēkas sanācijas apmetums ir veidots "kā toreiz" – raupjš un nelīdzens. {IMAGE Neraugoties uz ugunsgrēka postījumiem, ēkā ir telpas, kurās izdevās salikt vecās sijas kopā ar vēsturiskajiem griestu dēļiem. Dažās telpās ir kombinētas vecās sijas ar šodien izgatavotiem dēļiem. Piemēram, podnieku telpā jaunie dēļi ir baltināti – pārklāti ar rudzu miltu krāsu, kas izmantota arī fasādē un ko izgatavoja restauratori. Telpā krāsošana bija vienkārša, bet fasādē pirms uzklāšanas krāsa bija jākarsē līdz 89 °C un karsta jāliek uz virsmas. Būvnieki paši gan vārīja, gan krāsoja. Sijām nav veikta speciāla apstrāde – tās ir tikai notīrītas un atbrīvotas no liekām nagliņām u. c., jo gan lineļļa, gan beice mainītu to dabisko toni. Ēkā ir ļoti dažādi grīdas segumi. Pārejā starp vēsturisko un jauno ēkas apjomu grīda veidota no jauniem, Igaunijā darinātiem (roku darbs) tā sauktajiem holandiešu tipa ķieģeļiem pēc paraugiem, kādi tika atrasti ēkas rekonstrukcijas darbu laikā. Katrs ķieģelis pirms ieklāšanas piesūcināts ar pernicu. Tādējādi panākta improvizācija par senu grīdas klājumu. Klases grīdu klāj atjaunoti vēsturiskie dēļi, bet ekspozīciju zālē būvnieki izveidoja slīpētu betona klona grīdu. Patlaban uz tās vietām saglabājušies savdabīgi grafiski zīmējumi – efekts no betona žūšanas laikā uzklātajām plēvēm. Kā tas radās? Grīda tika noslīpēta un noklāta ar plēvēm, lai maksimāli samazinātu ūdens iztvaikošanu un betona cietēšanas process būtu iespējami pilnīgāks. Pēc dažām dienām būvnieki sāka telpā rosīties un uzklāja plēvēm kartonu, kas tās saburzīja. Kad grīda bija apžuvusi un plēves varēja noņemt, atklājās to radītie zīmējumi, ko arhitekts nolēma saglabāt, bet kas ar laiku, protams, pazudīs. Interesanti ir veidota grīdas un pamatu sadures vieta – betona virskārta ir atzāģēta 100 mm attālumā no virspamata, izkalta 20 mm dziļumā un apstrādāta – jo betona plātne ir brīvi peldoša, nevis iespīlēta starp pamatiem. Nestspējas nodrošināšanai vēsturiskajai ēkai tika izveidotas jaunas nesošās konstrukcijas – ar ugunsdrošo krāsu pārklātas metāla kolonnas. Lai iekļautos interjerā, tās "paslēptas" zem dekoratīva koka vairoga, kas vecināts, izmantojot "dubļu krāsu", t. i., apstrādāts ar melnzemi, ūdeni un lupatu. Šīs un daudzu citu senatnes ideju un receptūru autors ir restaurators Māris Līdaka. Masīvkoka durvis ir veidotas šodien pēc individuāla rasējuma. Tās krāsotas ar roku, lai saglabātu otas vilcienu pēdas. Vecinātie rokturi arī darināti šodien, tie nāk no Aizputes. Vēsturiskajām ārdurvīm gan izdevās atrast autentisku kliņķi – tas tika iegūts no Ventspils Brīvdabas muzeja krājumiem. Arī durvju uzlikas ir izveidotas šodien, imitējot toreizējos paraugus. Logus izgatavoja no jauna, ņemot par paraugu vēsturisko logu izskatu un izmērus. Paketes tajos nav, logos ir tikai viens stikls, iestiklošanai lietota ķite, izmantotas kalēju kaltās viras, slēģi u. c. – viss, lai saglabātu ēkas vēsturisko raksturu. Gan logi, gan sienu biezums nenodrošinās šodien nepieciešamos siltumtehniskos parametrus – vēsturiskajai ēkas daļai tie būs vājināti. Aivars Avotiņš, SIA "Pilsbūve" valdes priekšsēdētājs: "Rekonstruējot vienmēr ir jautājums – cik daudz vēsturiskā izmest ārā? Kādreiz apgalvo, ka tā ir vieglāk nekā atjaunot. Šajā projektā viss vecais tika respektēts. Te ir sintēze – jaunais un vecais. Vecā varbūt arī nav tik daudz, bet tas ir labi pasniegts. Tas ir arhitekta Ērika Cērpiņa nopelns. Viņš ļoti aktīvi piedalījās būvniecības procesā. Mums kā būvniekam ir svarīgi zināt, ko arhitekts iecerējis. Tostarp detaļas. Kā viņš, piemēram, gribēja redzēt betona klona grīdas saduri ar sienu, lai pamata virspamats ir redzams, ka ķieģeļi nedrīkst būt salikti taisni kā pa šņori, bet jābūt ar šķībumu – tas ir pavisam citādi, nekā prasa citos objektos. Apmetumam jābūt 20 mm, bet neko netaisnojot, lai būtu viļņains, ar raupjumu. Meistari prot tādu uztaisīt, ja arhitekts prot pasniegt būvniekam šo ideju. Bez šaubām, tas nenotika vienā mirklī – tika veidoti paraugi, rādīti arhitektam, kamēr viņš akceptēja. Tas reizēm nebija viegli – viss tādos projektos tiek darīts uz izjūtu, jo nav izmērāms kā gludas sienas. Tas paildzina procesu. Dažreiz arhitekts skatās un saka, ka īsti tomēr nav, un nevar pateikt, kāpēc nav. Tas nav nosakāms. Grūti noteikt, kur jābūt šķībi un kur – precīzi, piemēram, kā ieliktas durvju ailas u. c. Rekonstrukcijā un restaurācijā jautājumu vienmēr ir vairāk. Tas ir process, kur pilnība ir kā apvārsnis – jo tuvāk ej, jo tālāk tas aizvirzās. Šajā objektā bija veikta profesionāla pirmsprojekta izpēte. Mums – būvniekiem – ir ļoti svarīga projekta kvalitāte: cik liela inženierizpēte bijusi un kādas tehniskās apsekošanas veiktas. Jo informācijas vairāk, jo labāk – ja veikta pamatīga atsegšana, rezultāts būs kvalitatīvāks, nevis – tad jau būvniecības laikā paskatīsimies... Gandarī, ka caur arhitekta izjūtu un detaļu izpratni, kā arī izpildījumu ir izdevies radīt ēku ar noskaņu un garu. Bija grūti iedomāties, ka šīs nodegušās mājas vietā varētu būt kas tāds." Jaunais kā organiska sastāvdaļa Amatu mājas laikmetīgums izpaužas ēkas otrajā stāvā, kas veidots kā liela ekspozīciju zāle. Te ir atklātas metāla nesošās konstrukcijas (ar ugunsdrošo pārklājumu), metāla paneļu segums ar redzamām skrūvēm un izbūvētām virsgaismām, modernas biroju telpas. Aiz vēsturiskās ēkas dakstiņu jumta paslēpts jaunā būvapjoma plakanais jumts ar bitumena klājumu. Pagalmā esošās nojumes jumts veidots no titāncinka, tāpat kā notekas u. c. detaļas. Jaunās daļas fasādes siena uz pagalmu veidota no atklātā betona, saglabājot darba šuves un tehnoloģisko skrūvju vietas. Koka dēļi, kas izmantoti fasādē, ir dažāda platuma (lai fasādē veidotu ritmisku soli) un nav ēvelēti. Savukārt, kolonnas apšūtas ar gludiem, noēvelētiem dēļiem. Alumīnija–stikla logu konstrukcijas, sienu un jumta siltinājumi nodrošina jaunās ēkas atbilstību siltumtehniskajām prasībām. Amatu māja pieslēgta pilsētas centralizētajai siltumapgādes sistēmai. Telpās instalēti radiatori. Ēkā ir pilsētas ūdensvads, lokālā vēdināšanas sistēma, vājstrāvas tīkli, optiskais kabelis, videonovērošana. Keramiķu darbnīcā pirms ūdens kanalizācijas sistēmas ir uzstādīts māla uztvērējs, lai kanalizācijā nenonāktu māli, ar ko diendienā te tiek strādāts. Māli uzkrājas tvertnē, ko pēc tam iztīra. Komanda, termiņi, izmaksas Amatu mājas projekta realizāciju būvnieki paveica ar trīs mēnešu termiņa pagarinājumu. Projektētājs objekta realizācijai bija paredzējis 18 mēnešus, taču būvniecībai atvēlētais laiks tika ievērojami samazināts. Kopumā projekts īstenots 11 mēnešos, kas restaurācijai nav garš laiks. Objekta nodošana ekspluatācijā bija paredzēta 30. aprīlī, tostarp fasādes apmetuma veidošana un krāsošana, kas mūsu klimatiskajos apstākļos ir neiespējami, rēķinoties, ka apmetums žūst vienu milimetru diennaktī, ja temperatūra ir 20 °C. Objektā kopumā ir daudz mitro procesu, kas prasa striktu tehnoloģijas ievērošanu. Būvniecība tika sākta vēlā rudenī, un, pateicoties tam, ka ziema nebija barga, betonēšanu varēja paveikt decembrī. Objekts kopumā nav liels, bet tehnoloģiski ļoti daudzveidīgs – to apliecina ap 140 segto darbu akti. Tieši dažādie darbi un detaļu akceptēšana prasīja vislielāko laika ieguldījumu. Lai arī ēkas pasūtītājs ir pilsētas dome, diezgan ilgi nebija īsti definēts ēkas lietotājs, tāpēc nebija skaidrības par tās funkciju un lietotāja prasībām. Arī darba apstākļi te kopumā nebija ērti, jo būvniecība notiek vecpilsētā, kur apgrūtināta piebraukšana, tāpēc būvdarbus vajadzēja organizēt ļoti rūpīgi. Dažreiz nācās noslēgt ielu un apturēt satiksmi, piemēram, betonēšanas darbu laikā. Strādāts tika arī vakaros. Aivars Avotiņš: "Celtnieks vienmēr grib, lai projekts nemainītos, lai tas būtu saturīgs. Lai pasūtītājs pietiekami ātri izskatītu jautājumus un pieņemtu lēmumu. Par izmaksām un darba dienu prognozi – šai skaidrībai ir jābūt jau pašos pirmsākumos, kad iesniedz piedāvājumu iepirkumam, un cenu izmaiņu te nevar būt. Nevar apgalvot, ka mēs būtu visu uzminējuši, bet mums ir diezgan liela darba pieredze šāda veida objektos. Pēc katra objekta veicam analīzi, tostarp par finansēm un darbietilpību, un nākamajos izdarām korekcijas uz iegūtās pieredzes bāzes. Kad šim objektam, piemēram, veidoja konkursa piedāvājumu, vēl nejuta inflācijas ietekmi, tad tā tikai sākās. Darbu gaitā, lai nerastos zaudējumi, vispirms visus darbu paraugus saskaņojām ar arhitektu – lai ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir tas, ko viņš grib redzēt, nevis kaut kas, ko pēc tam jājauc nost. Jā, tas prasa laiku, lai saskaņotu un parādītu paraugus, bet tādējādi neiet zudumā cilvēku darbs un materiāli." Amatu mājā šodien kūsā dzīvība. Vienā telpā vēdī kaltētu zāļu smarža un ventiņu dialektā tiek daudzināts augu dziedinošais spēks, otrā ritmiski klaudz stelles, trešā svaigais māls pārtop apaļīgā krūkā. Māja atradusi savus iemītniekus, te apgrozās tauta un rit dzīve. Tāpēc bija vērts ēku izcelt no pelniem.
Autore: Lana Jūra "LATVIJAS BŪVNIECĪBA" Nr.4
