«Mākslas procents»
J. Lejnieks. Mēs runāsim par mākslas un arhitektūras sintēzi, tās organizatorisko un finansiālo nodrošinājumu. Mums ir padomju laika pieredze – «jo vairāk, jo labāk!» –, un to stimulēja mākslas darbu izcenojumi. Šodien maksā par kvalitāti. Par Francijas pieredzi varējām lasīt «LA» 2001. gada 2. burtnīcā (34/01) kolēģa Bruno Deslandesa rakstā «Francijas īpatnība: Malro 1% kultūrai». Ko saprotam ar mākslu, un vai Latvijā vajag kādu juridisku mehānismu, kas regulētu arhitektūras un mākslas attiecības? Bruno Deslandess, arhitekts
B. Deslandess. Francijā likums par mākslu 1% izmaksu apmērā no publisko ēku arhitektūras tika pieņemts laikā, kad valstij netrūka līdzekļu. Tomēr nav bijis viegli runāt par arhitektu un mākslinieku sadarbību, jo ar laiku ideja tika interpretēta, piemēram, arī kolonna ir māksla, labiekārtojums ir māksla utt. Manuprāt, mazie publiskie projekti, teiksim, kāds bērnudārzs provincē, vispār nebūtu jāapgrūtina ar šādu procenta maksājumu. Par mākslu tādā objektā varētu samaksāt kāda liela galvaspilsētas supermārketa investors. Aigars Bikše, mākslinieks, LMA profesors
A. Bikše. Pirms dažiem gadiem mēs skatījāmies Jaunzēlandes, Austrālijas un ASV pieredzi par šo maksājumu mākslai kā procentu no būvniecības. Jā, mūsdienās ir grūti formulēt, kas ir māksla, jo viss, ko autors nosauc par mākslu, arī ir māksla. Interpretācijai paveras plašas iespējas, un ja kāds investors vēlas apiet likumu, ir visas iespējas. Daudzās valstīs procenti ir ne tikai no publiskām ēkām, bet arī no visām lielajām celtnēm, sākot no noteiktas summas, teiksim, no 100 000 dolāru būvniekam ir jāparedz noteikta summa mākslai. Kāpēc? Sabiedrībai ir javeicina komunikācija, un šo funkciju pilda māksla publiskajā telpā. Atceros, ka pirms gadiem desmit ārzemniekus Latvijā pārsteidza divas lietas: ļoti maz publiskās mākslas un ļoti daudz automašīnu ar aptumšotiem logiem. Ja cilvēks pārvietojas savā kapsulā bez vēlmes komunicēt, tad nav brīnums, ka viņu apmierina strūklaka savā savrupmājā, bet vai viņš ir gatavs maksāt par strūklaku pilsētas parkā? Dainis Rūdolfs Šmits, arhitekts
. D. R. Šmits. ASV ir kultūras atšķirības starp Ņujorku vai Bostonu un Nevadu vai Aidaho. Jā, ir federālā prasība par procentu, bet pavalstis pašas pieņem likumus. Latvijā, pirms pieņemt likumu, jāatbild uz virkni jautājumu. Investori vēlēsies uzzināt – no kā rēķina šo procentu? Jaunbūves un rekonstrukcijas gadījumi atšķirsies. Vēl ir jautājums, kā naudu izmanot – interjerā vai teritorijas labiekārtošanai? Vai aicināt māksliniekus paša radošā procesa sākumā? Vai rīkot konkursu, un ko darīt, ja klientam nepatīk konkursa uzvarētāja mākslinieka darbs? Vai mākslinieku uzaicināšanas tiesības var deleģēt projekta autoram – arhitektam? Saprotams, ka viņš varēs projektā integrēt tikai tāda mākslinieka idejas, ar kuru viņš var normāli komunicēt. Viens melnbalts likums ir grūti iedomājams. Arī Latvijā Rīgas mērogi atšķirsies, piemēram, no Valmieras vai Cēsīm, kur būtu jāprasa padoms vietējiem speciālistiem. Turklāt pastāv iespēja eksponēt mākslu ne tikai publiskajā ārtelpā, bet arī privātajā sektorā. Mārtiņš Heimrāts, LMS valdes priekšsēdētājs
M. Heimrāts. Ir vairāki jautājumi. Kas noteiks to, kas ir māksla un ko izvēlēties, piemēram, skulptūras vai gleznas? Kas izvēlēsies mākslu – arhitekts, pasūtītājs vai abi kopā, jo pasūtītājs var nebūt tik kompetents. Varbūt dot arhitektam tiesības izvēlēties «savu» mākslinieku? Protams, var būt arī gatavu mākslas darbu iepirkumu konkursi. A. Bikše. Daudzās valstīs ir izveidoti fondi, kuros investori iemaksā naudu. Piemēram, ir jaunbūve par 200 tūkstošiem eiro, kurā nav vajadzīga publiska māksla, un viņš iemaksā divus tūkstošus eiro fondā, no kura pilsēta var paņemt līdzekļus, piemēram, skulptūrai parkā, kuram nav «sava» investora, jo parkā neviens neko nebūvēs. Fonds ir optimāli efektīvs risinājums, Rīgā tā varētu būt neliela daļa, teiksim, 0,3% no pilsētas Infrastruktūras attīstības fonda. Māksla publiskajā ārtelpā arī ir infrastruktūra, tāpat kā komunikāciju kabeļi. Jānis Dripe, Rīgas pilsētas arhitekts
J. Dripe. Rīgā un citās pašvaldībās varētu būt opozīcija jaunu fondu izveidei, jo Ministru kabineta apritē jau ir MK noteikumu projekts, kas pieprasa investoriem ieskaitīt līdz 3% no jaunbūves tāmes Infrastruktūras attīstības fondā. Protams, ne jau visi attīstītāji tik labprātīgi ziedos šim pasākumam. Jautājums – cik caurspīdīga un efektīva būs šī fonda pārvaldīšana un līdzekļu sadale? Francija šo procentu nostiprināja likumos tikai vairāku gadu desmitu gaitā. Šodien Latvijā top arhitektūras kvalitātes likums, un kopā ar iniciatīvu par vienu procentu mākslai to varētu veidot kā paketi, ko attiecina uz valsts un pašvaldību objektiem. Var būt, ka Rīgas būvvaldes padome varētu šo normu attiecināt arī uz privāto pasūtītāju, kas veido lielu objektu pilsētbūvnieciski nozīmīgā vietā un saistībā ar publiski pieejamu ārtelpu. Mākslinieku izvēli gan vismaz pagaidām regulēs likumi par valsts un pašvaldību iepirkumu! Maija Galdiņa, māksliniece
M. Galdiņa. 90. gadu vidū, reklāmai sākot dominēt pilsētas ainavā, Rīgas dome kopā ar Tēlnieku centru līdzsvaram organizēja konkursus ar mērķi radīt skulptūras pilsētvidei. Tā tapa «Irbīte» un «Padegs», šo skulptūru realizāciju gan finansēja privātpersonas. Valsts un pašvaldība bija inertas, jo mākslas mecenātisms nebija paredzēts likumā. Arta Goldberga, Rīgas Būvvaldes Mākslinieku grupas vadītāja
A. Goldberga. Patlaban ir jūtama nostalģija pēc 80. gadiem, kad bija vides māksla vai vismaz piedāvājumi tādu veidot. Šodien mūsu ikdienas darbs ir reklāmu skaņošana. Reklāmas mākslinieki pat netiek orientēti uz to, kā strādāt vidē. Līdzsvars, kas kādreiz bija, ir izjaukts. Likumdošanas iniciatīva ir laba, bet prasība par procenta maksājumu nebūtu piemērojama katram objektam, jo tā rastos sīka māksla. Apsveicama ideja par fondu, tad arī mākslas akcijas varētu finansēt. Patlaban masu medijiem vienīgais jautājums ir – kāpēc pilsētā nav atvēlēta vieta grafiti māksliniekiem? It kā tas būtu vienīgais mākslas veids, kā Rīgā trūkst! Žurnālistiem maz rūp kvalitatīvu mākslas darbu radīšana. A. Bikše. Mēs rosinām studentus domāt par vidi, bet, tā kā nav līdzekļu darbu realizācijai, viņiem nav prakses iespēju. Ja par kino Latvijā ir skaidrs – jāfilmē vismaz dažas filmas gadā, lai cilvēki nezaudētu profesionālās iemaņas, tad mākslā ir tāpat. Arī ķirurgs – ja viņš nepraktizēs, jau pēc dažiem gadiem pat aklo zarnu nepratīs izgriezt! Publiskajā ārtelpā cilvēki saprastu mākslas lomu. Piemēram, tev ir maciņš, atnāk tavs bērns un lūdz nopirkt grāmatu, bet tu savā mūžā to grāmatu neesi lasījis un atbildi – nu nē, to nu gan tev nevajag, es labāk tev nopirkšu bumbu! Par motivāciju tērēt naudu mākslai mums jārunā ar politiķiem, jo šāda fonda izveidošana ir politisks lēmums. J. Dripe. Būtisks ir fonda administrēšanas caurspīdīgums – tam būs nepieciešama neatkarīga ekspertu komisija. Jāatzīmē gan, ka Infrastruktūras fonds ir Rīgas pilsētas iniciatīva, ko regulē MK noteikumi, bet ko darīt pārējā Latvijā? J. Lejnieks. Rīga būvniecības mēroga ziņā ļoti atšķiras no Latvijas provinces, kur šī problēma nav tik asa. Varbūt, atverot nodokļu likumus, jādod iespēja visām pašvaldībām veidot infrastruktūras fondus? M. Heimrāts. Rīgas mērogā jādomā par priekšpilsētām, un tad šis fonds varētu nebūt viens katls. Centram vienmēr atradīsies līdzekļi, kuru pietrūkst nomalēm. {ABC_CITATION TEXT=[ Ja cilvēks pārvietojas savā kapsulā bez vēlmes komunicēt, tad nav brīnums, ka viņu apmierina strūklaka savā savrupmājā, bet vai viņš ir gatavs maksāt par strūklaku pilsētas parkā?]} J. Lejnieks. Pie vienotas struktūras līdzekļu sadalē priekšpilsētu pārstāvjiem būtu jādod balsstiesības. Cits jautājums ir sadarbības process. Kāds ir optimālais modelis, kurā brīdī tiekas arhitekts un mākslinieks? Vai to var darīt projektēšanas sākumā? Attiecībā uz būvēm par valsts un pašvaldību līdzekļiem ir spēkā Iepirkuma likums, saskaņā ar kuru bez konkursa nekas nevar notikt. Līdz ar to arhitekta un mākslinieka draudzība tiek šķirta, tās vietā piedāvājot likumisku, ar konkursu noformētu «laulību». B. Deslandess. Francijā arhitekta un mākslinieka sadarbība diemžēl notiek procesa beigās, arī atbilstoši likumam. J. Dripe. Labam pilsētplānotājam ir jābūt vīzijai, kuru attīstot arhitekts var domāt par mākslu jau konkrētā vietā. Būtu labi, ja finansējuma shēma atļautu jau projektēšanas sākuma stadijā zināt par garantētu iespēju uzlabot vidi ar mākslu. M.Galdiņa. Finansējums tomēr jāpiesaista konkrētam objektam, pretējā gadījumā to varēs dažādi interpretēt! A.Goldberga. Turklāt tā varētu būt arī kāda arhitektūras mazā forma, vides dizaina elements, kaut vai unikāls sols parkā. A. Bikše. Latvijas lielākā daļa ir luterāņu kultūras telpa, kur svarīga ir balta krādziņa un sakopts pagalms. Nav tik nozīmīgi tas, kas raksturo katoļu kultūras telpu, pie kuras pieder arī, piemēram, Francija, kur artefakti «pagalmā» lielā mērā ir sabiedrības ambīciju pierādījums. Ja, piešķirot līdzekļus mākslai, atļausim dominēt labiekārtošanai, jebkurš pasūtītājs varēs pateikt, ka viņa jaunais bērnu laukums pie ēkas ir mākslas objekts. Domāju, ka šos līdzekļus nedrīkstētu tērēt utilitāru funkciju apmierināšanai. M. Galdiņa. Protestēju – kā tad būs ar lietišķo mākslu? Kas ir kalts metāla žogs, piemēram? J. Dripe. Sakārtotu vidi nevaram saukt par mākslu. Tas pavisam noteikti ir katra pasūtītāja pienākums. J. Lejnieks. Tātad būs jāformulē, kura daļa no ēkas vai tās mākslīgās apkārtnes, kuru rada pēc arhitekta projekta, ir māksla. Vai, piemēram, ornaments, ko arhitekts paredz savas ēkas betona virsmas dažādošanai, bet kas ir jāveido pašā būvniecības procesā, jo to nevar pievienot kā «brošu» būvei pēc tam, ir māksla? A. Bikše. Likuma izstrādes procesā nevar definēt visas iespējamās situācijas. Būs žūrija, kas lems. Kaut vai tas pats bērnu laukums – ir vai nav māksla! A. Goldberga. Tad jau varbūt arī reklāma pilsētvidē pretendēs kļūt par mākslas objektu, un tā vietā, lai maksātu reklāmas nodokli, pretendēs uz šo procentu no būvniecības tāmes, lai tiktu izgatavota un izstādīta? Grūti būs izvērtēt, jo ir lielas iespējas interpretācijām! J. Lejnieks. Ja par bērnu laukumiem vai citu komunālo dizainu, tad šķiet – nebūs grūti atšķirt importētus sērijveida labiekārtojuma elementus no pašmāju dizainera vai koktēlnieka darinājuma. Pēdējam varētu piešķirt mākslas pazīmi, lai to apmaksātu no būvniecībai atvēlētā mākslas procenta, pirmajam – nē! D. R. Šmits. Pa- pildinājums. Mums kā arhitektiem, piedaloties valsts vai pašvaldības izsludinātā konkursā, ir jāuzrāda savas komandas sastāvs. Šajā aspektā tajā būtu iekļaujams arī vides mākslinieks. Tātad arhitekts, līdzīgi kā ar inženieri, ar kuru viņš uzvaras gadījumā turpinās strādāt kopā, sadarbosies ar iepriekš minēto mākslinieku. Tad jau projektēšanas izmaksās tiktu iekļauts viņa darbs, un arhitekts būs klientu informējis par to, kādā veidā tiks tērēti mākslai paredzētie līdzekļi. Vai tā būs, teiksim, unikāla strūklaka eksterjerā vai īpašs interjers. Likumā jāparedz dotās iespējas un paredzamie ierobežojami. Tā ASV, piemēram, ir noteikts, ka, būvējot tiltus, finansējums mākslai nav paredzams. Raugoties uz Kalatravas tiltiem, nav iebildumu pret šādu regulējumu. Pats tilts ir skulpturāls mākslas darbs. M. Heimrāts. Svarīgi – kurā brīdī par šo mākslas un arhitektūras sintēzi izšķiras. Savulaik Dailes teātra projektā arhitekte bija paredzējusi cilni un savlaicīgi tika sarīkots tēlnieku konkurss. Gleznas, protams, var iegādāties pēc tam, kad būve pabeigta. M. Galdiņa. Tas viss būtu jānosaka arhitektam. J. Lejnieks. Arhitekts, sākot projektēšanu, no būvvaldes saņem aizvien skrupulozāk sacerētus arhitektūras plānošanas uzdevumus. Tajos mākslai vairs nav vietas vai gluži otrādi – varbūt nākotnē tiks norādīts, ka, teiksim, ziemeļu fasādē jābūt skulptūrai?! M. Galdiņa. Tas būtu absurds. J. Dripe. Esmu par uzticēšanos arhitektiem. Uzstādījums plānošanas uzdevumā varētu būt samērā precīzs attiecībā uz publisko ārtelpu – šeit jābūt zālājam, tur – pieejai ūdens malai u. c. Attiecībā uz ēku ir jādod iespējas autoram strādāt pie arhitektūras brīnuma, kas mūs – profesionāļus un sabiedrību kopumā –, cerams, pozitīvi pārsteigs. D. R. Šmits. Labs arhitekta un mākslinieka sadarbības piemērs pašā projektēšanas sākuma fāzē ir Anda Sīļa un Holgera Elera koncertzāles AB dambī konkursa projekts. Ēka pati ir skulptūra. A. Bikše. Šis ir ideālais izņēmuma gadījums. Runājot par likumu, mēs domājam par daudzām ikdienišķām situācijām, kurās būvētāji ir jāstimulē, lai viņi savu ēku uztvertu par kaut ko vairāk nekā tikai funkcionālu kasti. J. Lejnieks. Varbūt šādu ikdienišķo vidi var uzlabot mākslas akcijas vidē. Viena no tādām bija šovasar Latgales priekšpilsētā. Žēl, ka beidzās, un man tagad personīgi pietrūkst zeltītā Budas pie Zinātņu akadēmijas augstceltnes... Mūsu aprunātais procents mākslai dotu līdzekļus arī šādai sezonas mākslai, kas piestāv dinamiskai lielpilsētai. A. Bikše. Mēs akciju organizējām Maskačkā, vietās, kur sociālā vide nav labvēlīga, bet ir kolorīta un mākslinieku darbam piemērota. Lielbritānijā publiskā telpa ir jau tik ļoti piepildīta ar pastāvīgiem objektiem, ka līdzekļi tiek pārsvarā paredzēti īslaicīgu darbu novietošanai. Tas ir pamatoti, jo pārsātinātā pilsētas telpa vairs nevar «nest» šo vizuālo slodzi. Šīs akcijas motivē māksliniekus izprast vietējo sabiedrību un strādāt tieši tai. Mērķis ir «izvilkt» cilvēkus no dzīvokļiem un ļaut viņiem pašiem paskatīties uz savu tuvāko apkārtni, kuru bez mākslas viņi varbūt nav ievērojuši. J. Lejnieks. Rīgā šad tad pamirdz kāda ideja par objektu publiskajā ārtelpā. Pirms dažiem gadiem tas bija piemineklis Baltijas vienotībai Ķīpsalā, skvērā pie dižveikala «Olimpija»; šogad kāds ierosināja turpināt un realizēt 30. gadu ideju par monumentālu cūkas skulptūru pie Centrāltirgus. J. Dripe. Laba iniciatīva, jācer, ka atradīs atbalstu. Mūsu pilsētvide, atšķirībā no tās pašas Lielbritānijas, vēl nav tik piesātināta, un mēs varam daudz ko darīt. Vēl viens aspekts ir vēsturiskās ielu ainavas reģenerācija, to papildinot ar mūsdienu mākslu. Labs piemērs ir Mūrnieku iela, kuras sakoptajai telpai kā punkts uz «i» ir šogad atklātā Mūrnieka un Skursteņslauķa skulptūra, gleznojums uz pretuguns mūra un speciāli veidoti gaismekļi. J. Lejnieks. Var uzteikt Latgales priekšpilsētas izpilddirekciju. Varētu darīt vēl vairāk un sakopt arī ēkas, bet likums neļauj ieguldīt pašvaldības līdzekļus privātajā īpašumā. J. Dripe. Kalnciema ielas piemērs rāda, ka tomēr var! J. Lejnieks. Jā, ja Rīgā notiek NATO samits un tiek pieņemts īpašs MK lēmums! {ABC_CITATION TEXT=[Būvprojektēšanas sagatavošanas darbu noslēguma dokumentu tāmē jābūt iestrādātai sadaļai par mākslas darbu iesaisti būvniecības procesā ne mazāk kā 1% apmērā no kopējām būvniecības izmaksām.]} M. Galdiņa. Skaista un sakārtota vide veido harmonisku cilvēku iekšējo pasauli. Jaunu objektu vidē ne visi cilvēki uzreiz pieņem, to arī demolē, bet pēc vairākkārtējas atjaunošanas – pieņem. Rīgā pozitīvs piemērs ir «Lattelecom» telefonu kabīņu ieviešanas pieredze, arī stiklotās reklāmas nojumes sabiedriskā transporta pieturvietās. J. Dripe. Labs pilsētvides piemērs ir Bostona, kas kļuvusi par vienīgo ASV kājāmgājēju pilsētu, kā vismaz viņi paši sevi pasniedz. Tur park & ride princips darbojas, jo iet ar kājām ir komfortabli. Rīgai tas viss vēl priekšā. Tā, strādājot pie Daugavas kreisā krasta attīstības un zinot, ka Latvijas zvejnieki par Eiropas naudu savus kuģus zāģē kopā un nodod metāllūžņos, mums radās ideja. Varbūt kādu no šiem kuģiem var uzstādīt kā skulptūru publiskajā ārtelpā, teiksim, pie Zunda, kur kādreiz bija zvejnieku laivas?! Pārdaugavas pusē artefaktu ir ļoti maz. M. Heimrāts. Atgriežoties pie sarunas sākuma – kāda ir likuma par «mākslas procentu » perspektīva? J. Dripe. Pēc sarunas ar kultūras ministri, viņas padomnieku, Rīgas pilsētas Attīstības komitejas priekšsēdētāju un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāju es esmu optimistiski noskaņots. Tas nekas, ka pagājuši 50 gadi, kopš līdzīgs likums pieņemts Francijā; pie mums Latvijā viss notiek vēlāk. Būtu labi saņemt kādu analīzi par realizācijas problēmām Francijā, un to ņemt vērā. Tad kopā ar arhitektūras kvalitātes likumu arī priekšlikumu par mākslas procentu mēs varētu iesniegt jaunajai valdībai. A. Bikše. Līdzīgs likumdošanas akts ir arī Lielbritānijā. Velosipēdu nevajadzētu izgudrot no jauna. A. Goldberga. Tomēr darbs pie mākslas procenta iniciatīvas būs garš un grūts, jo jārespektē daudzi pastāvošie likumdošanas akti un normatīvi, kas regulē pašvaldību tiesības uzlikt nodevas. Tāda būtībā ir mūsu prasība būvniekam papildus tāmei maksāt arī par mākslu. J. Dripe. Jautājums ir politisks, un tā sekmīgai virzībai ir nepieciešams lobijs. M. Galdiņa. Tieši tā arī mēs esam sapratuši. 2001. gadā Mākslinieku savienības toreizējais prezidents Egils Rozenbergs un Starptautiskās mākslas asociācijas priekšsēdētājs Jānis Spalviņš vērsās pie Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Būvniecības departamenta direktores Vijas Gēmes ar ierosinājumu «Vispārīgo būvnoteikumu» daļu «Pasūtītāja tiesības un pienākumi» pārveidot šādi: «Ja būvniecības finansēšana pilnībā vai daļēji paredzama no valsts vai pašvaldību budžeta, būvprojektēšanas sagatavošanas darbu noslēguma dokumentu tāmē jābūt iestrādātai sadaļai par mākslas darbu iesaisti būvniecības procesā ne mazāk kā 1% apmērā no kopējām būvniecības izmaksām.» Atbildē mums norādīja, ka noteikumos jau ir punkts, kas nosaka teritorijas labiekārtošanu, un, lai realizētu mūsu ieteiktos grozījumus, jāizstrādā priekšlikumi par grozījumiem likumā «Par nodokļiem un nodevām» un likumā «Par pašvaldībām». Tika solīts izskatīt mūsu priekšlikumus. Sarakste turpinājās, bet bez rezultātiem. J. Lejnieks. Tātad lobija trūkums ir bijis iemesls tam, ka Latvijā mēģinājumi legalizēt mākslas ieguldījumu vides uzlabošanā līdz šim ir bijuši nesekmīgi. Tiesa gan, «treknie gadi» ir beigušies, un varbūt piedāvājums par mākslas procentu nāk nelaikā? J. Dripe. Nē, ekonomikas lejupslīdes periodos valsts un pašvaldību finansējums var stabilizēt situāciju, tāpēc mūsu iniciatīva ir tieši laikā. "LATVIJAS ARCHITEKTŪRA" 6.burtnīca
