Mežaparka estrādes konkurss
Andris Zabrauskis.Piedāvājums bija absolūts līderis žūrijas arhitektu grupas sadaļā, bet akustiķu «grupai» nebija pirmais. Mūsu viedokļi ar igauņu kolēģi Lindu Madaliku, kas bija žūrijas oficiālā eksperte, gan, protams, nav pilnīgi identi – tie sakrita par, teiksim, 80%. LA. Darbs akcentē tradīciju un latvisko sentimentu. Man šajā risinājumā apšaubāmas liekas katra svētku skatuves dizainera spējas ar mainīgajiem ekrāniem radīt uz estrādes katru reizi savu telpisko un arī akustisko situāciju. Andris Zabrauskis. Palūkosimies uz Birzenieka 30. gadu Dziesmusvētku estrādēm, arī tām aizmugurē attīstās pusmēness formas siena un mazs «širmītis» virs tās. Vai tā būtu tā tradīcija? Šobrīd mēs redzam dubulti ieliektu virsmu, kas tradicionāli ir akustiski problemātiska. Situāciju maina arhitekta piedāvātā struktūra, kas no iekšpuses ir sīki segmentēta. Tie ir atsevišķi vadāmi elementi, tātad ir iespēja iekšējai virsmai piešķirt no ārējās pavisam atšķirīgu raksturu. Tehnoloģiski tas ir sarežģīts process, kas attaisnojams ar mēģinājumu piešķirt estrādei daudzfunkcionalitāti. LA. Nevajadzētu aizmirst Latvijas īso vasaru... Andris Zabrauskis. Jā, bet Tartu estrādē, piemēram, ziemā tiek uzlieta slidotava! «DK000» formas nepilnību kompensē plānotās tehnoloģiskās iespējas un transformējamība. Tas gan var novest pie rezultāta, ka iekšējā virsma vairs nepavisam neatgādinās ārējo virsmu. LA. Ar lielas transformējamas plaknes ideju Poga, Sparāns un Mailītis savulaik uzvarēja PSRS paviljona Seviljas «Expo» konkursā. Latvija nav Spānija, un intensīvi strādājoša lielvalsts ēka nav epizodiski lietojama mazas valsts liela brīvdabas estrāde. Andris Zabrauskis.Pirmā prēmija bija žūrijas balsojuma rezultāts, kurā šoreiz izteikti dominēja arhitektu viedoklis. LA. Nākamie ir franču arhitekti. «LV440», «Dorell Ghotmeh Tane / Architects». Andris Zabrauskis. Mani kā akustiķi projekta augstais novērtējums nedaudz pārsteidza. Tā ir vienkārši mehāniski palielināta esošā estrāde, turklāt lielās sānu sienas nevajadzīgi atstaros skaņu, radot vēlīnus atstarojumus. Akustikas sadaļa izpildīta (vai vismaz prezentēta) minimālā apjomā. Jumta palielinājums ir veikts ar milzīgām konsolēm – līdz 30 metriem. Tās gan ir pieblīvētas ar akustiskiem grozāmiem un nolaižamiem paneļiem, kuros integrētas gaismas. Arhitektoniski interesantas ir multifunkcionālās nišas, kas «iegrieztas» skatītāju amfiteātrī, domātas specefektu iekārtām, invalīdiem vai VIP klientiem! Diemžēl žūrijā nebija konstruktoru, lai mēs kvalificēti spriestu par milzīgo konsoļu realitāti. Akustiski viduvējs darbs, no kura gan var kaut ko paņemt un attīstīt. LA. Trešajā vietā ir darbs ar devīzi «FK144» – Inga Stakione-Līdaka («INDIA»), Zane Karpova & Colin Franzen. FK144 Akustiski labi izstrādāts drosmīgs dubultā jumta risinājums, kura apakšējo virsmu veido izkliedējoši atstarojoši vairogi. Neskaidra teflona jumta piemērotība klimatam un akustiskā kvalitāte dažādos gadalaikos. Arhitektonisko dziedātāju un skatītāju daļu apvienojošais jumta apjoms bojā openair skatuves iespaidu, veidojot daļēji slēgtas telpas iespaidu, ko vizuāli var salīdzināt ar stadiona veidolu. Konstruktīvais risinājums nav detalizēti atspoguļots, bet rada dominējošu sajūtu.
Andris Zabrauskis. Projekts ir būtiski citas – brīvdabas estrādēs neizmantotas – koncepcijas piedāvājums, akustiski profesionāli nostrādāts, ar visiem nepieciešamajiem akustiskajiem parametriem. Pamācoši, ka projektētāju piesaistītais amerikāņu akustiķis spējis precīzi izpildīt visas konkursa prasības (un pat vairāk, piedāvājot savu redzējumu arī apskaņošanas shēmai), kas kļuva par klupšanas akmeni vairākiem Latvijas un Eiropas dalībniekiem. Visas esošās vertikālās «akustiskās» konstrukcijas paredzēts nojaukt, tās aizstājot ar jaunu kopēju pārsegumu, kura forma gan daļai skatītāju neļaus redzēt Mežaparka priedes. Vēl viens funkcionāls paradokss – labāk no lietus ir aizsargātas akustiski sliktākās sēdvietas! Augšējā jumta konstrukcija – viegls uzspriegots pārsegums, tomēr kopumā konstrukcijas ideja nav pietiekami atšifrēta. Mūsu klimatā šādas sistēmas nav lietotas, kā gan uzspriegotais materiāls izturēs gan -30 ziemā, gan +30 grādus vasarā? Ja šis materiāls neder, tad sabrūk visa koncepcija, jo betonā to realizēt nevar. Tomēr, lietojot angļu terminu cross-correlation, darbs bija tuvu žūrijas arhitektu un akustiķu daļas viedokļu krustpunktam. Abas puses to vērtēja ar trešo-ceturto vietu. LA. Seko trīs veicināšanas prēmijas. «IV108», birojs «Marks». Andris Zabrauskis. It kā tuvs «radinieks» uzvarētājam, vienīgi atšķirībā no Pogas darba nepiedāvā tik spēcīgu iekšējās virsmas segmentāciju un transformāciju iespējas. Milzīgā ieliektā jumta struktūras sānu daļa bez papildvairogiem var radīt problēmas, turklāt konkursam nepieciešamie akustiskie parametri vispār nebija pievienoti, izlīdzoties ar akustikas studenta «viedokli». Jāatzīmē, ka konkursa dalībnieku kvalifikācijas prasības – arī akustikas ekspertiem – bija skaidri definētas, līdz ar to darbu patiesībā nedrīkstēja tiktāl virzīt! Liela daļa skatītāju neizvietojas uz zemes uzbēruma, bet viņu tribīnes jau ir jauna un liela daudzlīmeņu būve ar telpām dažādām funkcijām. Jumta pārejas zona ir akustiski pašmērķīga, vērptā virsma var sagādāt virkni pārsteigumu. Darbs, kurš, manuprāt, tik augstu vietu ieņēmis tikai pateicoties efektīgai formu spēlei. LA. Tātad praktiski šo projektu «lobēja» žūrijas arhitektu daļa? Andris Zabrauskis. Arhitektonisko formu analīze nav mana kompetence. Pie pareizi organizēta žūrijas darba man šoreiz būtu tikai jāsēž un jālapo projektu akustiskā daļa, salīdzinot dažādo piedāvājumu akustiskos parametrus, to gan es pilnībā varēju izdarīt tikai sešos septiņos darbos, kas izpildīja visas konkursa noteikumu akustiskās prasības. Pārējie nebūtu vērtējami vispār vai vērtējami tikai no citiem aspektiem, automātiski pazeminot iegūto punktu skaitu. LA. Ar veicināšanas prēmiju apbalvots projekts «AA000». AA000 Estrādes veidols veidots estētisks, ar pietāti pret esošo apjomu, ar interesantu apgaismojuma risinājumu gar estrādes jumta daļu. Akustiskais risinājums neveikls, neskaidri risinātas lielā laiduma pārseguma izpletņveida konstrukcijas, veidojot disharmoniju starp esošo būvapjomu un jauno estrādes jumtu, kura apjoms ir par lielu. Estrādes jumta akustiskais atstarotājs novietots par augstu, akustisko paneļu regulācija neskaidra.
Andris Zabrauskis. «Arhitektonikas» darinājums ietilpa akustiķu pirmajā trijniekā, tas ir mūsdienīgs risinājums, sānu sienas ir novāktas, kas visumā ir pareizi, jo tās ir vajadzīgas tikai nelielam skaņu avotam tā telpiskuma pastiprināšanai, bet koris pats ir milzīgs – 85 metru platā frontē –, un to «telpiskot» nav nepieciešams. Griestu atstarotājs ir tuvs radinieks sevi labi rekomendējušai un mūsu kordiriģentu iecienītajai Tartu estrādei. Vecā atstarotāja saglabāšana gan ir lieks sentiments, jo tas «strādā» tikai uz dažām dziedātāju rindām. Bet projekta konstruktīvā daļa ir problemātiska, diez vai divi minimālie vertikālie balsti nesīs hiperboliskā paraboloīda masīvo ķermeni? Būtībā projekts pārstāv Igaunijas koru tribīņu klasiku – Tartu, arī Tallinu. Šī un vēl vairāku latviešu konkursantu darbu akustisko analīžu autors bija eksperts Gundars Kozlovskis no «R&D Akustika», kuram gribu izteikt atzinību par kvalitatīvo un izsmeļošo parametru prezentāciju. LA. Kāda Dziesmusvētku estrāde ir Lietuvā? Andris Zabrauskis. Viļņas estrāde ir «klonēta » no Tallinas Lauluvaljak, profesora Oruvee darba kopija, un tās abas ir 60. gadu produkts. Mūsu estrāde ir Baltijā vecākā, tās autors Krievijas arhitekts Vladimirs Šņitņikovs varbūt ir skatījies pirmskara Birzenieka projektus, bet diemžēl nav ietekmējies. Nekad neesmu uzskatījis šo būvi par akustiski nozīmīgu. LA. Trešā veicināšanas prēmija darbam ar devīzi «OA021». Andris Zabrauskis. Uģa Šēnberga projekta pamatā rafinēta un inovatīva ideja – tie ir kā sagāztu koku zari, kas veido telpisku struktūru. Konstrukcijas ribām ir materiāla sajūta, un pārsegums ir puscaurspīdīgs. Kopumā tā ir spēle ar analoģijām, kurai es dotu devīzi «Lauztās priedes». Diemžēl darbam kāda kurioza pārpratuma dēļ nebija pievienots akustiskais aprēķins (kurš patiesībā bija izstrādāts!), kas ļautu uzreiz pārliecināties par pieņēmumu pareizību, un tik sarežģītu skaņas izkliedes ainu var redzēt tikai matemātiskajā modelī. Darbs ir būtisks solis uz priekšu brīvdabas estrāžu projektēšanā, un domāju, ka autoram to noteikti vajadzētu mēģināt materializēt. Tagad, kad esmu iepazinies ar tā akustisko pamatojumu, es projektu virzītu akustiķu «reitinga» pirmajā trijniekā. LA. Tagad par dažiem darbiem, kas netika prēmēti, bet ir izpelnījušies tavu, respektīvi, akustiķu, ievērību. Pirmais, devīze «AK789», man šķita pārlieku «māmuļniecisks », grūti iedomāties internacionālu rokmūziku uz latviskā austras koka fona, lai gan tā ir banāla klišeja, jo mūsu ornamentam ir sena un internacionāla indoeiropejska izcelsme. AK789 Projekta piedāvātais arhitektoniskais veidols ir interesants, bet funkcionāli nenodrošina nepieciešamo dziedātāju skaitu estrādē. Skatītāju amfiteātra risinājums nav līdz galam pārdomāts, izvietojot pēdējās skatītāju rindas 46 metru augstumā. No skatītāju redzes leņķa skatuve un kora amfiteātris izskatās milzīga mēroga un konstruktīvi sarežģīts. Akustiski un vizuāli interesanti estrādes daļas atstarotāji.
Andris Zabrauskis. Tas ir viens no diviem neprēmētajiem projektiem, kas tomēr ietilpa akustiķu pirmajā trijniekā. Pārliecinoša ir dubultlauztā gliemeža forma, kas mazās dimensijās nebūtu pieņemama, bet tik lielas telpiski «salauzītas» formas brīvdabā akustiski strādā labi! Bija ļoti precīzs datormodelis, darbs būtu pelnījis vismaz veicināšanas prēmiju. Konstruktīvi gan jumta forma «nekontaktē» ar esošo būvi. Otrs ievērības cienīgs darbs «akustiķu trijniekā» ir «RA235». Ja jāapkopo viss man šobrīd pēc 25 prakses gadiem par brīvdabas estrādēm un koru koncertiem tajās zināmais, tad, iespējams, es šo darbu virzītu kā pirmo. Tā ir cita formu valoda, man personīgi estētiski pieņemama, un akustiski tā strādā brīnišķīgi – tikai citādi nekā pārējo «labo» konkursantu darbi. Citi ir izmisīgi centušies katru atstarotās skaņas mazumiņu rūpīgi novirzīt kaut kur – kādiem skatītājiem vai koristiem. Šeit piedāvātā «laiva» skaņu vienmērīgi izkliedē. Mēs dzirdam tīru, nepastiprinātu un telpiski neizkropļotu kopkora skaņu – bez atbalsīm, bez būtiska pastiprinājuma, bez problēmām elektroakustiskai apskaņošanai. Pēdējos desmit gados Baltijas akustika ir nonākusi pie atziņas, ka lielu skaņas avotu gadījumā brīvdabā atstarojošām virsmām gandrīz ir vairāk traucējoša nekā pozitīva loma, kas būtiski atšķiras no «Vecsīļa laikiem », kad šķita svarīgi ar konstrukciju palīdzību katru skaņas «staru» notrāpīt īstajā vietā. Mūsu nesenie mērījumi un datormodelēšana Rīgas estrādē, kā arī Tallinā, pierāda, ka daudzo atstarojošo virsmu kopējais akustiskais ieguldījums tomēr ir tikai trīs četri decibeli klausītāju vietās; pašā korī, protams, nedaudz vairāk. «Širmis» virs estrādes neko būtisku neuzlabo, toties tas var dot vēl vienu vēlīnu atstarojumu jeb atbalsi, kas nav vēlama. LA. Žūrijas recenzijā par «RA235» ir kritika par koku izciršanu. Andris Zabrauskis.Mežaparks ir tik liels, ka jāvaicā – ko dod daži desmiti vai pat simti koku, ja meža ieloks turpina akustiski strādāt, ko pierāda aprēķini. Skaņas dzišanas procesa vēlāko laika intervālu Mežaparkā vairs neietekmē konstrukcijas, bet gan meža ieloks. Izcērtot dažus desmitus koku, tādi paši taču atsegsies nākamajās rindās! LA. Kādas ir kopīgas atziņas par darbiem, arī neprēmētajiem? Andris Zabrauskis. Dīvaini, ka nebija projektu ar diviem spēcīgiem vertikāliem piloniem un iekārtu tribīnes pārsegumu, visi piedāvājumi bija izteikti horizontāli. Ir virkne projektu, ko es sauktu par «studentu darbiem» – tās ir pašmērķīgas formas, datorvizualizācijas kā «Zvaigžņu karos», milzīgas būves gan skatītājiem, gan dziedātājiem ar hipertrofētām virsmām, kas spēcīgi atstaros vēlīnu skaņu, radot atbalsis. Bez akustiskās daļas tie pat nav vērtējami. Kopējais visu darbu mīnuss – vizualizācijas veidotas pārsvarā no «helikoptera» skatpunkta, ļoti reti no reālām skatītāju vietām. LA. Kādas ir prognozes tuvākajiem dziesmusvētkiem? Andris Zabrauskis. Nākamie dziesmusvētki parādīs, vai estrāde būs piepildīta – varbūt tad, ja uz skatuves kāps visi, kas dzied. Nākamajā gadā mēs arī redzēsim labāko, ko var «izspiest» no 50. gadu estrādes konstrukcijām ar 2007. gada finansēm un apdari. Tālākā nākotnē visi iecerētie paplašinājumi no akustiskā viedokļa gluži objektīvi gan diemžēl ir vērtējami negatīvi. Lielāks koris – lielāki skaņas kavējumi, lielāks skatītāju lauks – vājākas izredzes nodrošināt labu redzamību un dabisko apskaņojumu. LA. Vai mēs nepārspīlējam dabiskās skaņas nozīmīgumu? Dejotāji tāpat lieto fonogrammu, modernie komponisti spēlē elektroniskos instrumentus, programmu piesaka ar pastiprinātu balsi! Vai prasība atteikties no apskaņošanas nav mūsu pašu problēma no sērijas «paši pūta, paši dega»? Andris Zabrauskis. Iespējams, jo igauņi savu dziesmusvētku skanējumu Tallinā ir pilnībā reducējuši uz elektroakustisko apskaņošanu – un tas pēc tam, kad 60. gados šī estrāde saņēma visas iespējamās godalgas par arhitektūru, konstrukcijām un akustiku! Uz viņu estrādi atbrauc divi milzu pacēlāji ar izlicēm virs skaņu atstarojošā jumta un izkarina tur ķekarus ar akustiskām sistēmām. Elektroniskā vadība nodrošina mākslīgā apskaņojuma kvalitāti un iespējas. Tā tiek novērsti dabiskās akustikas mīnusi, jo tā vienmēr būs vairāk pakļauta visām atmosfēras parādībām – vējam, lietum, fona troksnim. LA. Varbūt latviešu pamatojums ir vēlme būt etnogrāfiski pareiziem un dziedāt tāpat kā pirms 100 vai 50 gadiem? Varbūt tas ir arhaiski? Andris Zabrauskis. Es neteiktu, ka mūsu attieksme ir arhaiska, bet par 20 gadiem nokavēta gan. 80. gados jā, tad vēl ticēja, ka tas ir īstais ceļš – palielināt estrādes ietilpību, paļaujoties uz dabiskā skanējuma pastiprināšanos. Dažu kordiriģentu autoritārais viedoklis toreiz noveda pie neveiksmīgo sānu tribīņu piebūves, kas ignorēja akustiskos procesus un likumsakarības, un tagad jau nojauktas. Paradoksāli, ka 1989. gada akustikas projekts to visu pierādīja un brīdināja, taču tā arī netika respektēts. LA. Mūsdienu masveida pasākumu apmeklētājam ir vienalga, vai skaņa ir dabiska vai mākslīga. Andris Zabrauskis. Jā, klausītājam vajag, lai būtu pietiekami skaļi un kvalitatīvi. Nelaime tā, ka Mežaparkā nekad nav bijusi īsti kvalitatīva apskaņošana. LA. Varbūt par nelielu daļu no šim megaprojektam paredzētās summas var nodrošināt labu apskaņošanu? Andris Zabrauskis. Protams, ka var un vajag. Jāparaugās tik uz mūsu pragmatiskajiem kaimiņiem igauņiem, kas to dara jau sen. Tomēr mūsu kordiriģenti vēlas maksimāli izmantot dabisko akustiku, lai gan pārējās funkcijas (rokkoncerti u. c.) papildus galvenajai funkcijai – dziesmusvētkiem – prasītu apskaņošanu. Arī 30 metru platais jumts virs dziedātājiem ir kordiriģentu prasība, kas motivēta nevis akustiski, bet gan – lai aizsargātu dalībniekus no lietus. Protams, jumta izraisītajiem atstarojumiem, kuri būs vienmēr, ir jābūt kvalitatīviem vai vismaz akceptējamiem. Kordiriģentu patika uz klasisko amfiteātri nāk no nesen uzceltās Tartu estrādes piemēra, kur mūsu kori ir labi uzstājušies. Diemžēl šī analoģija nav sevišķi pamatota Rīgā, jo akustikā nevar paņemt vienu formu, kas piemērota 4000 dziedātāju, un lietot to citur, mainot izmērus. Akustikā mazs ķirbis un liels ķirbis ir dažādas ogas. Attālumiem pieaugot, iedarbojas citas akustiskās likumsakarības. LA. Patlaban prasība palielināt ir no jābūtības kategorijas, un objekts var kļūt par ceturto brāli trim esošajiem. «Tautas balss» pamatoti uzdod jautājumu: «Vai ir jēga šādai megabūvei, ja to desmit gados izmantos reizes trīs četras, savukārt, ja argumentē, ka brauks madonnas un citi vīriņi un sieviņas, tad ko darīs «Arēna Rīga», Ķīpsala un AB dambja koncertzāle? Kā tad publika nokļūs Mežaparkā un kā jutīsies Rīgas krējums, kas tur dzīvo, ja te regulāri sāks notikt entertainment pasākumi – kā nekā apkārt dzīvojamās zonas, vismaz ap piekļūšanas trasēm. Un tās lielās izmaiņas par deviņiem miljoniem pat lētākajā izpildījumā tikai iesākt varēs, pareizi vien Dripes kungs teica – «Sāksim reālās tāmes rēķināt, cena pieregulēsies.» WAT [www.a4d 07.11.2007 14:58:43]. Andris Zabrauskis. Ja par tehnisko projektu tiek prasīts apmēram miljons, varam prognozēt būvizmaksas. Projektēšana tiešām būs dārga, ja kvalitatīvi iesaistīsim progresīvās tehnoloģijas. Mūsdienu mērījumi un aprēķini dod ļoti daudz raksturlielumu, kurus nereti grūti interpretēt. Iespējams izveidot digitālu skaņas simulāciju jeb auralizāciju, respektīvi, jaunradītajā arhitektoniski virtuālajā vidē tiek «ielaista» skaņa un projekta vērtētājs var noklausīties, teiksim, kā skan dziedājums iecerētajā estrādē. Vēl nopietnāks pētījums ir tikai akustiskā maketēšana. Bet tā jau ir «smagā artilērija», dārgs pasākums. Ir izskanējusi doma – kāpēc nepieaicina «īstos» rietumu (vai varbūt – austrumu?) ekspertus, kādu japāni no «Nagata Acoustics», piemēram? Viņi ir pasaulē labākie lielajām koncertzālēm, bet viņiem nav pieredzes darbā ar kopkora brīvdabas estrādi, kas ir tikai Baltijas fenomens. Problēma ir reģionāla, šeit rezultātu var dot tikai visu pieredzējušāko Baltijas akustiķu kopīgs darbs – noteikti iesaistoties L. Madalikai, V. Stauskim, «R & D Akustika» u. c. LA. Mēs esam tur, kur mēs esam – savas 50. gadu estrādes ķīlnieki. Igauņi nedaudz pagaidīja un uzbūvēja labāku, un lietuvieši to nokopēja no viņiem. Vai latvieši tagad «jaunajiem trim brāļiem» pievienos māsu? Tādā gadījumā būtu jāmaina valdības deklarācija. Var būt, ka, mainoties valdībai un meklējot vietu estrādes finansējumam, tiks upurēts kāds no «brāļiem»? Tā būtu pavēršanās ar seju pret kora dziedāšanas tradīcijām, ja koncertzāles, kas jau tiek programmēta arī kā konferenču centrs, ieceri apmainītu ar estrādi. Bibliotēku nevar upurēt, jo tā uzglabā arī notis... Minimālā programma – ar daļu no megaprojekta izmaksām renovēt estrādi, turpmāk apskaņot dziesmusvētkus un galvenais – atbalstīt koru dziedāšanas tradīciju gan skolās, gan kultūras namos – lai būtu, kas kāpj uz skatuves! Piezīme. Ilustrāciju anotācijām lietoti saīsināti žūrijas komentāri. "LATVIJAS ARCHITEKTŪRA" 6.burtnīca
