Neorenesanse: Vēsture un mūsdienās izcilākie piemēri Latvijā

Neorenesanses stilistiskais virziens, kas ir diezgan līdzīgs neoklasicismam, kļuva populārs galvenokārt laicīgajā arhitektūrā Eiropā un arī Amerikas Savienotajās Valstīs 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā. Neorenesanse Francijā aizsākās jau 18. un 19. gadsimta mijā, kad franču klasicisma arhitekts Klods Nikolā Ledū ietekmējās no itāļu renesanses paraugiem. Tam raksturīga renesanses celtņu atdarināšana, piemēram, Eiropas galvaspilsētās tika celti neorenesanses stilā ieturēti teātri, galvenokārt operas.

Vēsture

Renesanse (franču: atdzimšana) ir Eiropas kultūras, mākslas un sabiedriskās domas uzplaukuma periods, kas aizsākās Itālijā 14.–15. gadsimtā, turpinoties arī 16. gadsimtā. Renesanses stils arhitektūrā veidojās, apvienojot Senās Romas un vietējās viduslaiku arhitektūras tradīcijas, tādējādi stila izpausmes dažādos reģionos bija atšķirīgas.

Kad 19. gadsimta vidū arhitektūrā jau atkal atdzima renesanses stils, ēkas ne tikai ieguva šī stila apveidus tā sākotnējā formā, kāda tā bija Itālijā, – 19. gadsimta vidū Eiropas arhitektūrā pieauga interese par plastiku, krāsām un faktūru, lai vēl vairāk izceltu arhitektūru un padarītu to pretenciozāku. Tā rezultātā Eiropas sabiedrisko, komerciālo, dzīvojamo un citu ēku arhitektūrā popularitāti guva renesanses iedvesmots krāšņs fasāžu dekoratīvais risinājums, kā arī augsti mansarda jumti.

Pēc itāļu renesanses paraugiem būvēta, piemēram, dāņu arhitekta Teofila Edvarda Hansena projektētā Vīnes birža (Wiener Börse, 1869–1871), kā arī citas slavenas ēkas. Čārlzs Berijs ar neorenesansi iepazīstināja Anglijas arhitektūru, projektējot "Ceļotāju klubu" jeb Travellers Club, Pall Mall (1829–1832). Angļu arhitekts Džordžs Gilberts Skots, ietekmējoties no renesanses stila, projektējis Ārlietu ministrijas ēku (Foreign Office, 1861–1863) Londonā.

Paralēli itāļu renesansei, savukārt, jau 19. gadsimta 30. gados aizsākās arī franču renesanses paraugu izmantošana arhitektūrā – šī ietekme redzama, piemēram, Parīzes rātsnama (Hôtel de Ville, 1873–1892) arhitektūrā.

19. gadsimta otrajā pusē, neorenesansei Eiropas arhitektūrā piedzīvojot uzplaukumu, renesanses stila iezīmes tika izmantotas arī Eiropas lielpilsētās celto daudzdzīvokļu namu fasādēs. Stils izplatījās Ziemeļamerikā, kur tas kļuva par turīgāko amerikāņu visvairāk iecienīto privātmāju arhitektūras stilu. 19. gadsimta otrajā pusē 5. avēniju Ņujorkā greznoja franču "chateaux" (franču: pils) un itāļu "palazzi" (itāļu: pils) ēkas, visas ieturētas neorenesanses stilā.

Neorenesanse Latvijā

Latvijā neorenesanses stilā uzceltas daudzas muižas, no kurām zināmākās ir Cesvaines, Stāmerienas, Nēķena un Igates pilis, kā arī Bebrenes muižas pils. Ievērojamāko ēku starpā ir pēc Baltijas vācu izcelsmes arhitekta Haralda Jūliusa fon Boses projekta celtā Rīgas biržas ēka (1852–1855). Tāpat eklektiskie neorenesanses motīvi jūtami tādās nozīmīgās un skaistās celtnēs kā Saeimas nams (1863–1867), Latvijas Bankas ēka (1901–1905), Latvijas Mūzikas akadēmija (1870–1875), Rīgas Valsts 2. ģimnāzija (1876–1879), Rīgas Valsts tehnikums (1891), arī arhitekta V. Bokslafa būvētajā Lielās Ģildes kompleksā Vecrīgā, kā arī citos namos.