Neoromānika: Vēsture un mūsdienās izcilākie piemēri Latvijā
Neoromānika ir arhitektūras stils, kas Eiropā 19. gadsimtā attīstījās eklektisma ietvaros un kam raksturīgas romānikas stila iezīmes – aizraušanās ar romānikas elementu izmantošanu un atdarināšanu. Neoromānika Latvijā kļuva populāra 19. gadsimta beigās, bet 20. gadsimta sākumā tika celtas vairākas iespaidīgas laukakmeņu baznīcas Latgalē un ķieģeļu neoromānikas baznīcas Latgalē, Rīgā un Liepājā.
Neoromānikas stils arhitektūrā
Romānika jeb romāņu stils ir agrākais viduslaiku stils, kas sāka nostabilizēties ap mūsu ēras pirmās un otrās tūkstošgades miju. Neoromānikas stils, savukārt, veidojās, iedvesmojoties no 11. un 12. gadsimta romānikas stilā celtajām viduslaiku Eiropas pilīm ar to biezajām sienām, apaļajām arkām, noslēgtajām formām un simetriskumu.
1800. gadu sākumā vācu arhitekti šos viduslaiku motīvus iekļāva ēku būvniecībā. Tāpat kā tā ietekmējošais romānikas stils, arī neoromānika tika plaši izmantota sakrālo celtņu būvē; viens no agrākajiem piemēriem, kurā izteikti dominē romānikas formu valoda, ir vācu arhitekta Frīdriha Vilhelma fon Gertnera projektētā Sv. Ludviga baznīca Minhenē. Laicīgu neoromānikas stilā būvētu sabiedrisko ēku vidū izceļas angļu arhitekta Elfreda Voterhausa projektētais Dabas vēstures muzejs Londonā. Eklektisma ietvaros jaunais stils drīz kļuva populārs arī citās Eiropas valstīs, kā arī ASV.
Neoromānika dažkārt tiek dēvēta arī par Normāņu vai Lombardes stilu, īpaši literārajos darbos, kas publicēti 19. gadsimtā, jo sākotnēji Senās Romas celtnes savos nolūkos pārbūvējuši tieši normāņi un lombardieši. Tāpat šis arhitektūras stils bija diezgan populārs universitāšu ēku celtniecībā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, it īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā.
Neoromānika Latvijā
Latvijā neoromānika sevišķi populāra kļuva 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, īpaši baznīcu celtniecībā, no kurām zināmākā ir no laukakmeņiem celtā Romas katoļu baznīca Preiļos (1886) un no sarkaniem ķieģeļiem celtā Svētā Mārtiņa Evaņģēliski luteriskā baznīca Rīgā (1851, 1887).
Neoromāņu stila iezīmes ir arī no laukakmeņiem celtajām Izvaltas Svētās Annas Romas katoļu baznīcai (1896), Nīdermuižas baznīcai (1901), Stirnienes baznīcai (1907–1914), Riebiņu baznīcai (1907), Višķu baznīcai (1908–1915), Baltinavas katoļu baznīcai (1909–1914, 1919–1931), Atašienes baznīcai (1930), kā arī no ķieģeļiem celtajām Vissvētākā Altāra Sakramenta Romas katoļu baznīcai Kalupē (1861–1882), Grīvas katoļu baznīcai (1881–1889), Pustiņas katoļu baznīcai Robežniekos (1897–1899), Rīgas Jaunā Svētās Ģertrūdes baznīcai (1900–1907), Rīgas Baptistu lūgšanu namam (1900–1902) un Liepājas Svētā Jāzepa Romas katoļu katedrālei (1894–1900).
Latvijā neoromāņu stila celtņu paraugi ir Baltijas vācu izcelsmes arhitekta Gustava Hilbiga projektētā projektētais Rīgas Politehnikums, mūsdienās – Latvijas universitātes galvenā ēka Rīgā, Raiņa bulvārī.
