Pasīvās ēkas: Energoefektīvi risinājumi mūsdienīgiem būvētājiem
Latvijā vieglo betonu veidņu tehnoloģijā celtās ēkas ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas, turpretī Igaunijā tās jau ir ap simts. Mums ir no kā mācīties – ātri un viegli būvējamas un, pats galvenais – īpaši energoefektīvas.
Vieglo betona veidņu tehnoloģijas panākumu pamatā ir putupolistirola materiāls, kas pasaulē iemantojis atzinību jau daudzu gadu desmitu garumā un kopš pērnā gada ir ienācis Latvijas tirgū. Mājas pamati ir konstruktīvs elements, kura galvenais uzdevums ir uzņemt visu pārējo mājas nesošo elementu veidojošās slodzes un ārējās iedarbes, tiek būvēta no materiāla, kas par 90% sastāv no gaisa un kubikmetrs sver tikai 20 kilogramus.
Putupolistirolam ir izcilas siltumtehniskās īpašības, tas uzrāda līdz pat 60% lielāku efektivitāti, salīdzinot ar minimālajām spēkā esošo Latvijas būvnormatīvu prasībām attiecībā uz norobežojošo konstrukciju siltumtehniskajiem rādītājiem. Putupolistirols ir 100% pasīvs materiāls, tas nozīmē, ka ekspluatācijas laikā tas neizdala nekādas emisijas, līdz ar to tas tiek plaši pielietots pasīvo ēku būvniecībā.
Valda uzskats, ka pasīvās ēkas ir ekskluzīva ēku kategorija, kas ir pieejama vien sabiedrības turīgākajai daļai – tas ir skaidrojams ar to, ka cilvēki neizprot, ko nozīmē pasīvā ēka. Pārfrāzējot terminu saprotamā valodā – pasīvs materiāls ziemas laikā ļauj ēkai saglabāt siltumu, savukārt, vasaras laikā – patīkamu vēsumu, tādējādi vairākkārtīgi samazinot apkures un kondicionēšanas izdevumus. Piemēram, Lietuvā no Neopor® uzceltā mājā 50 kvadrātmetru liela dzīvokļa apkures izmaksas ir 60 eiro gadā, savukārt Norvēģijā privātmājai 200 kvadrātmetru platībā apkures izmaksas ir vien 320 eiro gadā.
Materiāls ir viegls un vienkārši montējams. Standarta vienģimenes dzīvojamai mājai pamatus var izbūvēt vienas dienas laikā, šajos darbos iesaistot vien trīs līdz četru cilvēku komandu. Parasti, izvērtējot pamatu izbūves alternatīvas, viens no izvēli noteicošajiem faktoriem ir materiāla cena, taču nereti tiek aizmirstas mehānismu un darbaspēka izmaksas, kā arī būvniecībā patērētais laiks.
Putupolistirols ir par 15% dārgāks nekā alternatīvie materiāli, bet tā apstrādei nepieciešams tikai rokas zāģis, un to ir iespējams samontēt aptuveni sešas reizes ātrāk, salīdzinot ar standarta lentveida pamatiem, kurus veido no lētā un pieejamā betona. Kopējais izmaksu salīdzinājums acīmredzami ir par labu putupolistirolam. Turklāt jāņem vērā, ka atšķirībā no standarta lentveida vai bloku pamatiem, uzbūvējot pamatus no putupolistirola, pateicoties tā montāžas tehnoloģijai, papildus uzreiz tiek izveidota arī pirmā stāva grīda. Jāpiebilst, ka vizuāli vieglais materiāls nodrošina par 250% lielāku spiedes izturību, salīdzinot ar tradicionālajiem risinājumiem.
Un svarīgākais – materiāls ir ne vien energoefektīvs, bet arī zaļš, tas ir ražots no videi draudzīgām izejvielām, rada cilvēkam komfortablu, patīkamu un nekaitīgu uzturēšanos iekštelpās. Ilustrācijai – Varšavas Mātes institūtā neapstrādāts Neopor® tiek pildīts bērnu matracīšos.
Katram, kurš plāno būvēt, būtu vērts apsvērt domu par šo un citu moderno materiālu plašāku pielietošanu, pamazām aizstājot masīvās, darbietilpīgās un neefektīvās konstrukcijas ar zinātniski pamatotām vērtībām, kas ievērojami atvieglotu mūsu ikdienu, padarot to kvalitatīvāku un ekonomiskāku.
Guntis Gradovskis, Mg.sc ing., neatkarīgs ēku energoefektivitātes eksperts, starptautiski sertificēts pasīvo māju konstruktors
Lai arī esošie būvniecības tempi privātmāju segmenta kategorijā ne tuvu nav tik lieli kādi tie bija tā saucamajos treknajos gados, tomēr ir iespējams izcelt dažas valdošās tendences un mājas īpašnieku prioritātes – diemžēl tās nav iepriecinošas, gan nevis kvantitātes, bet to kvalitātes dēļ. Runa iet par graujošo disproporciju, kas valda starp zema enerģijas patēriņa un klasiskajām privātmājām-jaunbūvēm: lielais vairums jauno īpašnieku izvēlas būvēt tradicionālās jaunbūves. Diemžēl, jāatzīst, ka lielu lomu tajā spēlē ne tikai cilvēku (būves pasūtītāja) nezināšana, bet arī pašu būvspeciālistu tumsonība, konservatīvisms un nevēlēšanās sekot laikam līdzi, apgūstot jaunākās un perspektīvākās nozares vēsmas. Ikvienam ir saprotams, ka rēķināt un projektēt to, ko cilvēks māk, ir daudz vienkāršāk un ērtāk, nekā ķerties klāt pie svešā un nezināmā. Rezultātā Latvijā ir ļoti maz vadošo arhitektu un inženieru, kuri atbalstītu pasīvās mājas principu idejas un spētu tās argumentēti nodot arī pasūtītājam, jo nav noslēpums, ka pasūtītājs, kurš pārsvarā skatās uz sausiem skaitļiem un īstermiņa izdevīgumu, šādas idejas visbiežāk gluži vienkārši noraida.
Kādi ir galvenie argumenti par labu zema enerģijas patēriņa ēku būvniecībai?
Pirmkārt, pasīvās un zema enerģijas patēriņa mājas TIEŠĀM vairākkārtīgi samazina ogļskābās gāzes izmešus, kas mūsdienās izplešas gluži vai sērgas ātrumā. Jautāsi, kā gan kaut kas tik abstrakts var ietekmēt parasta Latvijas iedzīvotāja ikdienu valstī, kura atrodas tik tālu no visām dabas kataklizmām. Atbilde ir pavisam vienkārša: ja līdz šim par siltumnīcas efekta izraisītajām sekām varējām vien lasīt ziņās, tad šobrīd paši uz sevis izjūtam anomālo karstuma periodu, kas netipiski šim reģionam ilgst jau ceturto mēnesi. Un tas ir tikai viens no daudzo izpausmju veidiem. Tāpēc, ja mēs katrs kaut nedaudz ieguldīsim savu artavu kaitīgo izmešu mazināšanā, tad arī visai zemeslodei (lasi: mums visiem) klāsies labāk, jo atmosfēra mums visiem tomēr ir viena, un par citu kaitīgām darbībām vai tieši bezdarbībām, jāmaksā būs visiem.
Otrkārt, zema enerģijas patēriņa ēkas sniedz komfortu, kādu nekad nenodrošinās pēc tradicionālajiem būvniecības principiem būvēta māja. Pasīvu māju nevar uzbūvēt bez pienācīgas ventilācijas – līdz ar to ēkā vienmēr būs nodrošināta svaiga gaisa apmaiņa. Turklāt, vai esi kādreiz jutis, ka istabā valda normāla un patīkama temperatūra, savukārt tuvāk pie loga tevi krata drebuļi un pārņem bailes saaukstēties? To izraisa temperatūru kritums: ja temperatūras starpība istabas vidū un pie loga ir lielāka par 4,2 grādiem, rodas cilvēka labsajūtai nelabvēlīgi apstākļi. Temperatūru kritumi savukārt rodas no tā, ka klasiskā māja nespēj nodrošināt pilnībā hermētiskas šuvju salaiduma vietas kritiskajos punktos – logu ailēs, balkonu plātnēs, pamatos. Kādam tie varētu likties sīkumi, bet, summējoties kopā, tie rada absolūti neracionālu resursu patēriņu, kā rezultātā mēs būtiski pārmaksājam par gāzi, elektrību, apkuri. Runājot tieši par plātņu pamatu konstrukciju, tad tā nodrošina visas ēkas izolāciju no grunts un neļauj veidoties termiskajiem tiltiem, kas ir vieni no svarīgākajiem modernās, energoefektīvu, būvniecības priekšnoteikumiem.
Treškārt, saistībā ar pasīvajām mājām valda ļoti izplatīts mīts, ka tās ir neadekvāti dārgas, tomēr, ņemot vērā, ka tās nav tikai vakar parādījušās un, lai arī lēni, bet arī tās pamazām uzņem popularitātes apgriezienus, tad arī to uzbūvēšanas cenām ir tendence izlīdzināties. Pašreiz jau var runāt tikai par 10–15% sadārdzinājumu būvniecības procesā, ja salīdzina ar klasiskajām mājām, kas būvētas atbilstoši minimālajām, valstī noteiktajām, energoefektivitātes normām. Tomēr ir nianse, par kuru topošajiem mājas saimniekiem ir tendence piemirst, vai vismaz nedomāt, kamēr problēma nepienāks – tās ir mājas ekspluatācijas izmaksas. Un šeit pasīvā māja radīs tik būtisku izmaksu ietaupījumu, ka sadārdzinājumu būvniecības stadijā ilgtermiņā ir iespējams atpelnīt.
Sandra Gusta, LLU Arhitektūras un būvniecības katedras asociētā profesore, vadošā pētniece
Galvenā problēma materiālu izvēlē privātmāju būvniecības sektorā ir tā, ka valda liela visatļautība, un katrs var izvēlēties gan projektus, gan būvniecības materiālus, kādus vien vēlas, kas, protams, ir labi, ja vien tos pielieto profesionāli, veicot visaptverošu analīzi. Pasūtītāju vidū pastāv uzskats, ka galvenais ir ievērot būves mehāniskās stiprības un stabilitātes, minimālās ugunsdrošības vai akustikas prasības, savukārt pārējie parametri ir otršķirīgi. Rezultātā būves ekspluatācijas laikā parādās problēmas, kuras, izrādās, tomēr bija iespējams novērst, ja vien pirms ēkas būvniecības tiktu veikta pilnvērtīgāka analīze par alternatīviem būvniecības materiālu un ēku būvniecības veidiem, tostarp par pasīvajām un zema enerģijas patēriņa ēkām. Protams, ka galvenais iemesls, kāpēc pasūtītāji sliecas izvēlēties klasiskās ēkas, ir to pievilcīgākā cena uz pasīvo ēku fona. Tomēr jāņem vērā, ka ēkas mūžs nebeidzas, to uzbūvējot, tieši otrādi – tas tikai sākas, tieši tāpat kā sākas ar to nesaraujami saistītās ekspluatācijas izmaksas, par kurām iepriekš pat neaizdomājāmies.
Jebkuri energoresursi to ierobežotības dēļ ar katru gadu kļūst arvien dārgāki, līdz ar to, saņemot pirmos rēķinus, kas parasti pārsniedz sākotnēji plānotos un pat neplānotos, sākam aizdomāties par problēmām, par ko vajadzēja domāt brīdī, kad ēkas projekts bija vēl tikai izstrādes stadijā, jo jebkuri pasākumi pēc tam ir vērtējami tikai kā "caurumu aizlāpīšana". Savukārt ekspluatācijas laikā tieši pasīvā ēka visā krāšņumā parāda savas labās īpašības, tai skaitā reālu apkures rēķinu samazinājumu. Lai kaut kādā mērā mainītu šo negatīvo tendenci, kas sakņojas gan mantotajā padomju domāšanā, ka ēku uzturēšana neko nemaksā, gan cilvēku dabiskajā un saprotamajā vēlmē minimizēt izmaksas, visus būvniecības dalībniekus, jo sevišķi pasūtītājus, būvniekus un arhitektus, nepieciešams izglītot par jaunākajiem būvniecības materiāliem un tendencēm. Ārvalstīs, piemēram, pasūtītājam piesaistīt ārpakalpojumus, kas profesionāli un ar izpratni konsultētu par to, kā labāk būvēt māju, ir vispārpieņemta prakse. Tāpat būtu jāievieš papildinājumi likumdošanā, kas noteiktu striktāku energoefektivitāti palielinošu pasākumu ievērošanu, jo ir taču zināms – kamēr kādam pasākumam ir rekomendējošs raksturs, tikmēr to praktiski neviens neievēros, bet, tiklīdz tas tiek ietverts stingros likuma rāmjos, tā vienīgā izeja ir censties šo prasību izpildīt, kaut vai minimālā apmērā.
