Pierīgas zemesskrāpis
Par projektu un tā realizētājiem Tipogrāfija "Britania", Rīgas rajona Daugmales pagasts. Pasūtītājs – SIA "Baltijas Banknote". Projekta autori – "Projektēšanas birojs Arhis", arhitekti Andris KRONBERGS, Raimonds SAULĪTIS, arh. tehn. Uldis Jaunsubrēns, K. Šulcs, inženieris konstruktors – I. Jansons, V. Kļaviņš, elektroapgādes inženieris – K. Zlēmets. Ģenerāluzņēmējs – SIA "Garants–Rīga". Tehniski ekonomiskie rādītāji: zemesgabala platība – 30 000 m2, izbūves teritorija – 26 000 m2, apbūves laukums – 4118 m2, ēkas kopējā platība – 4897 m2, ēkas tilpums – 24 529 m3. Projekts – 2003.–2004. gads. Realizācija – 2004.–2007. gads. Jāsāk ar maz zināmā vārda landscraper atšifrējumu. Tā ir ēka, kas nodrošina to pašu apjomu ko skyscraper jeb mums zināmais debesskrāpis, bet necenšas celties augstumā. Zemesskrāpji izplešas ainavā, jo tiem, atšķirībā no augstceltnēm, ir liels ā sauktais pēdas nospiedums. Atšķirībā no tā, kā zemesskrāpis dizainēts un kādi ir tā vērotāja estētiskie uzskati, tos var vērtēt gan kā inovatīvas, gan šaušalīgas ēkas. Zemesskrāpju aizstāvji – Latvijā pie tiem pieskaitāma Ausma Skujiņa – uzsver, ka šīs ēkas silti un komfortabli saplūst ar dabu, netraucējot skatu. Šī īpašība ir nozīmīga ainavas aizsardzības vietās. Kritiķi uzskata, ka zemesskrāpji nav ekoloģiski pamatoti, jo pārklāj zemi, kas varētu būt zaļa. Šo trūkumu var kompensēt tā sauktie zaļie jumti. Ir cilvēki, kas dod priekšroku debesskrāpjiem, ko aptver brīva publiskā ārtelpa. Pilsētu centros zemesskrāpju priekšrocība ir lielais mazumtirdzniecības vietu daudzums cilvēku iemīļotajā zemes līmenī. Pilsētu plānošanas komisijas gan oponē šim uzskatam, apgalvojot, ka tā ir zemes izšķērdēšana. Tomēr zemesskrāpji bieži vien šķērso satiksmes ceļus, tos netraucējot. (Vairāk sk. http://www.wisegeek.com/what-is-a-landscraper.htm) Nav daudz arhitektu, kas ir gatavi apbedīt savu darinājumu, jo mēs baidāmies no tumšām telpām, un pagrabus parasti raksturo sastāvējies gaiss, vecuma smaržas un mitrums. Droši vien, ka tie mums asociējas ar ieslodzījumu, lai gan dienvidu zemēs vecas pazemes ejas bieži vien asociējas arī ar labiem vīna pagrabiem. Bet varbūt tas nemaz nav labais tonis – runājot par veiksmīgu jaunbūvi, kas šogad izpelnījusies Latvijas Arhitektu savienības Gada balvu, veikt ekskursiju pagātnē un vingrināties ilūzijās. Mūsdienu dzīves faktiem piekārtojot vēsturiskus notikumus, jāatzīmē no būvvietas netālais Daugmales pilskalns. Turklāt Daugmale bija viens no tiem Latvijas pagastiem, kas visvairāk cieta Pirmajā pasaules karā. Ne velti to kartē "iezīmē" arī netālā Nāves sala. Jaundibinātā Latvijas valsts daudziem šeit atmiņās palika ar pašbūvētām zemnīcām, jo ēkām 20. gados vēl pietrūka rocības. Sešdesmitajos, būvējot Rīgas HES, tā ūdenskrātuvei tika radīt pamatīgs dambis Daugavas krastā.
Tipogrāfija nav parastā, bet gan drošā, tāpēc arī šajā apskatā jūs neredzat nedz plānus, nedz interjera fotogrāfijas. To gluži vienkārši nepieļauj šāda tipa ēku sertificēšanas kārtība. Tomēr ražotnes īpašais raksturs bija viena no atslēgām arhitekta rokās. Otra – fakts, ka būvvieta atrodas Daugavas ainavas aizsardzības zonā. Zemnīcas metafora šķiet vietā. Objekts raksturo Andra Kronberga interesi par zemes arhitektūru, ja atceramies Sabuļu savrupmāju Siguldā (2004. gads, līdzautors kopā ar Juri Lasi). Topogrāfiskais plāns ir bijis arhitekta darba sākuma punkts un reljefs – materiāls darbam. Būvniecībā ierastā darbība "izgriez zemi un piepildi to ar ēkas apjomu", šoreiz ir veikta sarežģītāk – zeme ir atvērta, sagriezta strēmelēs un pacelta. Līdz ar to robeža starp mākslīgo un dabisko reljefu ir apzināti neskaidra. Būvdarbu gaitā tomēr nācās pārvietot vairākus tūkstošus kubikmetru mālainās grunts, jo gruntsgabalā tai neatradās vieta. Ēkas kompozīcija ir salīdzinoši vienkārša. Būvapjomu no apkārtnes norobežo minimāli perforētas monolītā betona sienas – no divām pusēm, bet atlikušās divas fasādes ir gluži vienkārši zaļa pļava ar vieglu, tikko samanāmu jumta līniju pie horizonta. Apmēram vienā piektdaļā apjoma ir izdarīts griezums, lai izveidotu saimniecisko pagalmu. To norobežo betona kolonnas, un šis ķemmes motīvs pāraug galvenās – ieejas – fasādes logailu dalījumā. Betons sāk pamazām iegūt patinu, kas nebūt netraucē. Uz jautājumu, kāpēc jumtu neklāj zāliens, ir vairākas atbildes. Ēka nav liela budžeta celtne, tās konstrukcijas ir relatīvi vieglas. Lielāko tipogrāfijas zāli pārsedz liela laiduma tērauda kopnes un ruļļu materiāla jumta segums. Zeme tā vietā būtu par smagu. Turklāt ēkas slēgtais raksturs nedod iespēju cilvēkiem staigāt pa jumtu, tā plakanākā daļa pat nav redzama no zemes līmeņa. Biroja telpu stiklotais apjoms izaug no ēkas paugura tā austrumu pusē. Cepure bija klienta vēlme. Sākotnēji pēc arhitekta ieceres nekas nedrīkstēja slieties virs mākslīgā paugura. Tomēr brīdī, kad būve sasniedza savu projektēto augstumu, Gatis Gundars, palūkojies no jumta plaknes uz krāšņo, klasisko Daugavas malas apkārtni, izlēma lūgt Andrim Kronbergam pārveidot projektu. Rezultātā ēkas pašā augšējā līmenī ir radīta studijas telpa. No saules stariem to pasargā ievērojama jumta pārkare. Fiziski vieglā, bet optiski smagā dzega piešķir monumentalitāti arī šai stiklotajai formai. Iekšējā apdare atbilst ēkas ārskatiem, tā ir tikpat vienkārša un monumentāla. Monolītais betons ir slīpēts, fibobloki – perfekti iemūrēti, saglabājot savu dabiski pelēko toni. Vienīgā greznība – matētas granīta sienu plātnes. Starp citu, Ķīnas materiāls ir lētāks par Eiropas flīzēm. Grīdas segums ir pieskaņotu krāsu paklāji, telpās, kur lielāka slodze – lietās betona grīdas. Centralizētā iebūvētā putekļusūcēja sistēma nodrošina tipogrāfijai nepieciešamo gaisa kvalitāti. Ēkas enerģijas avots – katlu telpa, kas iebūvēta tipogrāfijas apjomā. Siltumu kā blakusproduktu ražo arī tipogrāfijas mašīnas. Elektropadeves pārrāvumus, kas mēdz būt visai bieži, kompensē alternatīvais dīzeļģenerators. Arhitektūras kritiķis Ārons Betskis (sk. "Landscrapers. Building with the land." AAron Betsky, L., 2002) uzskata, ka zeme vairs nav tik nozīmīga kā romantisks agrārais kultūras ideāls; mūsdienās tā iezīmē cilvēces pastāvēšanu dažādos veidos. Filozofs Heidegers liek saprast, ka tehnoloģiju uzdevums ir aizvietot mūs kā cilvēcīgas būtnes, kā arī zemi, ko mēs apdzīvojam. Viņš vedina uz domām, ka tikai mūsu poētiskās darbības atļauj mums būt šīs pazušanas lieciniekiem tādā veidā, kas pagodina mūsu cilvēciskumu. Arhitektūra var būt gan izaicinoša, gan pasargājoša, bet vienmēr tā cenšas ieviest kārtību bezgalīgajā telpā. Arhitektūra ir arī pārdomu pilna – visa tā savākšana, kas atrodas iecerētajā būvvietā, – ar mērķi atklāt vides raksturu. Vairākums ēku parasti noliedz zemi, uz kuras stāv. Šoreiz zemesgabals nav vairs tikai vieta ēkai, tas ir kļuvis par teritoriju. Romantiskā vēlēšanās iekarot zemi ir novedusi pie organiskās arhitektūras, ja ar to saprotam veidu, kā radīt ēku, cik iespējams izvairoties no mākslīgi radītiem materiāliem, atklājot un izmantojot to, kas atrodas būvvietā. Autors: Jānis Lejnieks, Dr.arch. Foto: Martins Kudrjavcevs "Latvijas Architektūra" 5.burtnīca (2008)
