48. Veras dzīvokļa sērija. Valentīndiena pusgatavā dzīvoklī
Fakts, ka diezgan normāla summa jau ir iztērēta, nerosināja domas par svinēšanu. Es pat ieminējos, ka varbūt iztiksim bez tiem svētkiem un ka to rožu klēpi viņš var pataupīt sieviešu dienai, taču es viņā pamanīju viltīgu smaidu un varēju noprast, ka kaut ko viņš slēpj, tāpēc teikt par to svētku atlikšanu bija pat muļķīgi. Tā nu notika - 14.februārī mīļotais bija uztaisījis svētku galdu ar uzkodām un šampanieti. Un tā vien šķiet, ka mēs svinējām nevis Valentīndienu, bet gan kopābūšanas vientulību! Un patiešām nevajadzēja nekādus restorānus vai ko citu, mēs bijām laimīgi tur, kur mēs bijām – savā pusremontētajā dzīvoklī! Sēdējām uz jaunnopirkatjiem krēsliem, atstutējuši elkoņus uz bāra letes, lūkojāmies viens otram acīs, un ik pa brīžam izteicām mīlestību apliecinošus vārdus. Fonā skanēja romantiska mūzika, dega sveču liesmiņas un dzirkstīja šampanietis. Man tas viss nāca tik negaidīti, jo visu kopā būšanas laiku mans vīrietis nekad pats nebija sarīkojis romantiskos vakarus. Iespējams, tāpēc, ka īsti nebija, kur tos taisīt, un ārpus mājas tomēr nav iespējams radīt tādu īpašu, tikai mums diviem vien tīkamu atmosfēru. Sēdējām un lūkojāmies apkārt uz padarīto dzīvoklī – tik daudz tomēr ir izdevies! Protams, ne līdz galam, vēl daudzi darbi priekšā, bet šis vakars bija kā komats vai daudzpunkti pirms jaunas elpas sākuma. Man šķita, ka arī viņš beidzot sāk apzināties, ko pats ar savām rokām ir izdarījis, un koridora, vannasistabas pabeigšana un citi atlikušie darbi uz tā fona tāds nieks vien ir.
