Viedoklis: Ar vienu uzbrauktuvi būs par maz – kā padarīt mūsu vidi patiešām iekļaujošu?
Decembra sākumā pasaulē pastiprināta uzmanība tiek pievērsta vides pieejamībai, atzīmējot Starptautisko cilvēku ar invaliditāti dienu. Lai gan iekļautības un dažādības saukļi arī Latvijā kļūst aizvien dzirdamāki, nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi ēkām joprojām ir liels izaicinājums. Atsevišķu projektu līmenī panākts zināms progress, bet ar vienu pieejamu teātri vai muzeju būs par maz, jāstrādā pie kopējās izpratnes. Kamēr kāds tajā joprojām saredz neērtu prasību izpildi, daudziem cilvēkiem šis ir pamatvajadzību nodrošināšanas jautājums.
Mūsdienās aizvien biežāk par vides pieejamību domājam ne tikai kā fizisku šķēršļu novēršanu, bet arī kā visaptverošu pieeju, kas nodrošina empātisku un ilgtspējīgu dzīves vidi visiem cilvēkiem. Tas ir jautājums, kas skar gan sabiedrības ētisko pusi, gan mūsu spēju veidot arhitektūru un pilsētvidi, kas ir atbilstoša iespējami daudzu cilvēku ierobežojumiem.
Tajā pašā laikā izpratne par universālā dizaina jēdzienu joprojām ir relatīvi zemā līmenī. Visbiežāk vides pieejamība tiek uztverta caur minimāli izpildāmo prasību slieksni. Turpretī universālais dizains drīzāk apliecina jaunu domāšanas veidu, kas neaprobežojas ar konkrētām sabiedrības grupām, bet tādu vidi, kas piemērota ikviena cilvēka stāvoklim un ierobežojumiem. Turklāt arī tiem ierobežojumiem, kas var rasties tikai potenciāli, respektīvi, ar bērna ienākšanu ģimenē, novecošanas vai īstermiņa traumu rezultātā. Īpaši tik strauji novecojošā sabiedrībā, kāda ir Latvijā, universālais dizains drīz kļūs par akūtu nepieciešamību.
Šobrīd lielākais valstiskais un arī nozares izaicinājums ir saprast, kā nepieciešamības sabalansēt ar esošajiem resursiem un cik tālu jāstiepjas institucionālai uzraudzībai, lai panāktu vēlamo rezultātu. Sarunās ar invalīdu un viņu draugu apvienību “Apeirons” regulāri dzirdam, ka problēma nav prasību trūkums normatīvajā regulējumā, bet tas, ka netiek veikta reāla šo prasību uzraudzība. Turklāt nereti pēc “likuma burta” paveiktais, dzīvē neiztur kritiku, piemēram, uzbrauktuves ar normatīvajos aktos pieļaujamo slīpumu nav efektīvi izmantojamas cilvēkiem ar invaliditāti.
VAS “Valsts nekustamie īpašumi” vides pieejamību definē kā vienu no sociālās ilgtspējas mērķiem, kas ietekmē arī uzņēmuma stratēģiju un uzdevumus kopumā. Šobrīd aptuveni pusē no VNĪ pārvaldītajām ēkām tiek nodrošināta vides pieejamības cilvēkiem ar kustību traucējumiem (lifti, uzbrauktuves un tml.). Diemžēl iespējas ēkas pielāgot universālā dizaina principiem ierobežotas ar pašu ēku parametriem. Liela daļa no VNĪ portfeļa atrodas Rīgas centrā, kur gan namu vēsturiskais stāvoklis, gan to uzbūve fiziski neļauj nodrošināt plašu uzlabojumu variāciju.
Pozitīvo piemēru pusē, savukārt, jāmin vairāk objekti, kas nodoti ekspluatācijā pavisam nesen. Valmieras teātrī izbūvēta akustiskā cilpa cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, lielajā zālē piemērojamas sēdvietas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, tāpat izbūvēti lifti un panduss. Pieejamas sanitārās telpas izbūvētas arī mākslinieku zonā.
Interesants ir Rīgas pils piemērs. Ņemot vērā ēkas vēsturisko stāvokli, telpu restaurācijas procesā pieejamības risinājumi bija jāsaskaņo ar Rīgas pils atjaunošanas padomi un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi. Lai arī tas bija ievērojams laika resursu patēriņš; grīdas līmeņu izlīdzināšana, taktilās norādes, kā arī citi uzlabojumi ir ievērojami palielinājuši ēkas pieejamību. Diemžēl lifta izbūve uz pagrabu projekta pirmajā kārtā nebija iespējama, jo lifta izbūves zonā arheoloģisko darbu laikā tika atrasta 600 gadus sena karstā gaisa krāsns.
Šāda veida “kompromisi ar vēsturi” atrodami teju visos kultūrvēsturiskos objektos, kuros tiek veiktas renovācijas vai restaurācijas. Ja raugāmies uz šīm ēkām, jāapzinās, ka tās ir būvētas pavisam citā domāšanas modulī. Protams, arī šeit jārīkojas, lai veiktu uzlabojumus maksimālajā tvērumā, bet visaptverošu universālā dizaina sistēmu ieviest te ir teju neiespējami.
Tāpēc vislielākais fokuss jāvelta jaunbūvētām ēkām, it īpaši tām, kas paredzētas plašam sabiedrības lokam. Ignorēt universālā dizaina pieeju ir ne tikai idejiski nepareizi, bet arī neilgtspējīgi dažādās plaknēs, tai skaitā finansiālajā. Ātrāk vai vēlāk sabiedrība sagaidīs ēku piekļūstamības līmeņa uzlabošanos, kas nozīmēs meklēt jaunus risinājumus un veikt ieguldījumus problēmās, kas varēja tikt atrisinātas jau projektēšanas laikā.
Lai arī atsevišķi labie piemēri sastopami itin bieži, kopējā virzība joprojām ir ārkārtīgi lēna. Iespējams, kritiskais aspekts šajā visā ir, ko mēs kā sabiedrībā sagaidām no mūsu ēkām. Vai tās būs skaistas un modernas, vai tomēr pieejamība prevelēs par estētisko aspektu? Kā atrast abu pušu balansu? Un pats svarīgākais, vai esam gatavi maksāt par vides pieejamību? Lielā mērā šis jautājums atduras pie mūsu kā sabiedrības empātijas – cik ļoti izprotam cits cita vajadzības un no kā esam gatavi atteikties, lai tās īstenotu.
