Viedoklis: Vai robots sašķiros to, ko cilvēks nešķiro?
Raksta autors: Jānis Aizbalts, SIA “Eco Baltia vide” valdes priekšsēdētājs
Pieaugot atkritumu apjomam, arvien aktuālāks kļūst jautājums, kā ātri un efektīvi nodrošināt atkritumu šķirošanu un to atgriešanu otrreizējā apritē. Viens no plastmasas pārstrādes lielākajiem ierobežojumiem ir tas, vai izdodas savākt pietiekami tīru viena veida atkritumu plūsmu bez citu materiālu piemaisījumiem. Kamēr tirgotāji un ražotāji ar jauno polimēra nodokli tiek mudināti rūpēties par pārstrādājamu materiālu izmantošanu, atkritumu apsaimniekošanas operatori meklē mūsdienīgus risinājumus un investē, lai paplašinātu šķirošanas iespējas. Vai varēsim paļauties uz robotu spēku, lai sašķirotu to, kas ierindas pilsonim iebiris nepareizajā konteinerā?
Pātaga izrādījusies jaudīgāka par burkānu
Par nepārstrādājamas plastmasas izmantošanu būs jāmaksā arvien vairāk: jaunais nepārstrādājamās plastmasas jeb t. s. polimēra nodoklis, kā to dēvē nozarē, ir labs veids, kā mudināt ražotājus rūpēties par tīrāku materiālu izmantošanu. Polimēra nodokļa ieviešana ir izrādījusies ļoti efektīva iniciatīva. Nodoklis stājās spēkā tikai 1. jūlijā, bet jau šobrīd redzam, ka uzņēmumi cenšas apzināt un sašķirot visu līdz pat sīkākajai plastmasas detaļai, jo katra nepārstrādātā tonna saņem nepatīkami augstā polimēra nodokļa sitienu. Tas ir arī labs pamudinājums ražotājiem uzņemties atbildību par to, ko viņi novieto tirgū, un rūpēties, lai iepakojums veikala plauktā ne tikai glīti izskatītos, bet arī lai to varētu sašķirot un pārstrādāt.
Foto: Jānis Azbalts Resursu pārvaldības centra atklāšanā
Tagad bumbiņa ir atkritumu apsaimniekošanas operatoru pusē: lai spētu atdalīt polimēru tonnas no dalīti vāktajiem un sadzīves atkritumiem, ir vajadzīgas papildu jaudas, automatizēti procesi un speciālas iekārtas, kas ar infrasarkano redzi pamana un atšķiro šo materiālu. Tāpēc Salaspils novadā darbu sācis jaunais “Eco Baltia vide” Resursu pārvaldības centrs (RPC), kas ļaus apstrādāt nešķirotos sadzīves atkritumus no Pierīgas reģioniem un šķirotos atkritumus no Rīgas un Pierīgas ar plānoto šķirošanas jaudu 45 000 tonnu gadā. Tas nozīmē, ka papildus varēsim atdalīt vismaz 10 000 tonnu iepakojuma, ko nevajadzēs vienkārši sadedzināt, bet ko būs iespējams novirzīt pārstrādei. Šāds apjoms ir apmēram puse no visiem atkritumiem, ko gada laikā rada Valmiera un Cēsis kopā.
Cik daudz varēsim paļauties uz robotiem?
Labā ziņa ir tā, ka Latvijas iedzīvotāji šķiro arvien aktīvāk, tāpēc dalīti vākto atkritumu apjomi ir tik lieli, ka manuāli tos sašķirot vairs nav iespējams. Iedzīvotāji savā veidā liek atkritumu apsaimniekošanas operatoriem rosīties un nodrošināt kvalitatīvu rūpniecisko šķirošanu, un tas ir apsveicami. No otras puses, cilvēki šķiro daudz, bet vēl joprojām daudz visa kā nonāk arī sadzīves atkritumos: tur joprojām atrodams tekstils, bīstamie atkritumi, baterijas un ļoti daudz iepakojuma – pat depozīta iepakojuma.
Foto: Šķirošanas process Resursu pārvaldības centrā
RPC nenoliedzami būs vieta, kur pārstrādājamos atkritumus atdalīt no kopējā apjoma un dot tiem otro dzīvi, un roboti lielu daļu darba paveiks cilvēku vietā. Tāpēc iedzīvotāji var mierīgi izelpot un pārstāt iedziļināties, vai konkrētu iepakojumu varēs pārstrādāt vai nē. Tas ir mūsu, atkritumu apsaimniekotāju, uzdevums. Tomēr roboti nevarēs paveikt visu, piemēram, mainīt ikdienas šķirotāja paradumus. Joprojām katra paša uzdevums ir izmest iepakojumu tam paredzētajā konteinerā, nevis sadzīves atkritumos.
Vēl viena problēma, kam nav lielas saistības ar polimēriem, bet kas reāli apdraud visas šķirošanas rūpnīcas, ir tādi sīki un šķietami nevainīgi priekšmeti kā elektroniskās cigaretes, kas ir galvenais ugunsgrēku cēlonis uz atkritumu šķirošanas līnijām. Ja šāda cigarete nonāk uz šķirošanas līnijas, pastāv liels risks, ka šķirošanas iekārtā iestrādātais nazis var uzsist pa bateriju, rodas dzirkstele, bet atkritumi ir ļoti labi degošs materiāls. Jebkurā veikalā vai degvielas uzpildes stacijā, kur tiek tirgotas elektroniskās cigaretes, ir atrodama kaste izlietotajām baterijām. Pērkot jaunu cigareti, ir pavisam vienkārši iemest veco pie baterijām – tas būs vislabākais risinājums, ļaujot šķirošanas iekārtām droši un bez riskiem tikt galā ar daudzajiem iepakojumu veidiem.
Pašvaldības liedz sev vislabākās iespējas
Foto: Resursu pārvaldības centra atklāšana
RPC izveidē ir investēti 11,7 miljoni eiro privāto līdzekļu, jo pagaidām Eiropas Savienība finansējumu šķirošanas iekārtu iegādei neparedz. Vēsturiski ir bijis pieejams Kohēzijas fondu atbalsts, bet šajā periodā tāda vairs nav, tomēr šķirošanas un pārstrādes jaudas ir jākāpina, un tas jādara ar pašu resursiem.
Pozitīvais aspekts – ieguldot pašu līdzekļus, uzņēmumi īsteno projektus ar stabilu finansiālo pamatojumu un izdevīgumu. Tomēr pastāv arī savi riski. Pats galvenais no tiem ir sadrumstalotais Latvijas atkritumu apsaimniekošanas normatīvais regulējums, kas ļauj katrai pašvaldībai jebkurā brīdī radīt pašai savus atšķirīgus noteikumus. Piemēram, uz jauno rūpnīcu būs atļauts vest sadzīves atkritumus no Salaspils, Mārupes, pat Siguldas novada, bet ne no Rīgas, kuras pašvaldības regulējums nosaka, ka visi sadzīves atkritumi jānogādā tikai konkrētajā reģiona atkritumu poligonā. Protams, arī tur šķiro atkritumus, tomēr tehnoloģiju attīstība nestāv uz vietas. Latvijā ir vairākas rūpnīcas, kurās pieejamas līdzvērtīgas infrasarkano staru šķirošanas līnijas, bet lielākoties tikai viena vai divas. “Eco Baltia vide” tādas būs sešas, nodrošinot maksimāli daudzveidīgu iepakojuma daudzpakāpju atdalīšanu. Tāda automatizācija pagaidām nav pieejama nekur citur Baltijas valstīs.
Būtu visai nelāgi, ja pašvaldības liegtu iespēju sev un visai valstij sasniegt vēl labākus atkritumu pārstrādes rādītājus. Proti, ja atdalītais iepakojums nav vienveidīgs, labākais, ko ar to var iesākt, ir pārvērst siltumenerģijā, kas gan neskaitās pārstrāde, līdz ar to polimēra nodoklis ir piemērojams visā krāšņumā. Toties sašķirotu un nesajauktu iepakojumu var nodot pārstrādei, kas ir videi draudzīgāk un arī ļauj samazināt maksu par nepārstrādāto apjomu. Eiropas Komisijas prasības nosaka, ka Eiropas Savienības dalībvalstīm jau līdz nākamajam gadam jāspēj pārstrādāt un atkal izmantot 55% no kopējā sadzīves atkritumu apjoma, bet iepakojumu līdz 2035. gadam jāspēj pārstrādāt 65% apmērā no kopējā tirgū novietotā daudzuma. RPC būs svarīgs bastions, lai gūtu panākumus šajā cīņā.