Viedoklis: zaudējam Lietuvai un Igaunijai atjaunīgās enerģijas attīstībā, vai zaudēsim arī cīņā par investoriem?

Raksta autors: Artūrs Toms Plešs, “Eurowind Energy Neue Energien” izpilddirektors

Latvija aizvien biežāk saskaras ar problēmu, kas tuvākajos gados ekonomikai būs izšķiroša: vai mēs spēsim konkurēt ar Lietuvu un Igauniju par investoriem vai arī atdosim kaimiņiem jaunus projektus, darba vietas un nodokļu ieņēmumus? Atbilde lielā mērā ir atkarīga no tā, cik ātri Latvija novērsīs būtiskāko “vājo vietu” enerģētikas nozarē: milzīgo, vairākas reizes lielo atpalicību vēja parku attīstībā, kas ir kritiska ekonomikas attīstībai.  

Visa modernā ekonomika balstās uz lētu elektrību. Jo tā ir pieejamāka, jo lielāka ir investoru interese un straujāk attīstās ražošana. Tās ir ūdeņraža ražotnes, zaļā amonjaka ražošana, kā arī datu centri, kurus mākslīgā intelekta attīstības vajadzībām būvēs aizvien aktīvāk. Taču, ja valstī elektroenerģija būs dārga, mēs zaudēsim konkurences cīņā.

Atjaunīgās enerģijas attīstības tempu ziņā Latvijas patlaban atpaliek no kaimiņvalstīm Lietuvas un Igaunijas.

2021. gadā notika būtisks pavērsiens: Lietuva pirmo reizi kļuva par līderi no jauna uzstādīto atjaunīgo energoresursu (AER) jaudu ziņā, sasniedzot 0,9GW, Igaunijā šis rādītājs sasniedza 0,7GW. Savukārt Latvijā pieaugums bija minimāls – aptuveni 0,1GW, kas liecināja par stabilu atpalicību no kaimiņiem. 2023. gads Lietuvā un Igaunijā iezīmēja vēl straujāku attīstību. Lietuva vairāk nekā pusotru reizi – līdz 2,4 GW – palielināja uzstādīto AER jaudu, savukārt Igaunija sasniedza 1,0GW. Latvijā pirmo reizi šajā laika posmā tika fiksēts pamanāmāks pieaugums – līdz 0,4GW, taču atpalicība no kaimiņvalstīm saglabājās.  

2024. gadā tendence nostiprinājās – Lietuva un Igaunija turpināja attīstīt AER, Lietuvā uzstādītās jaudas sasniedza 4,2 GW, bet Igaunijā – 1,7 GW. Latvijā šis rādītājs pieauga līdz 0,8 GW, kas liecina par tempa paātrināšanos, taču vienlaikus izgaismo valsts strukturālo atpalicību Baltijas reģionā. Šodien atjaunīgās enerģijas jaudu ziņā no Lietuvas mēs atpaliekam 5,25 reizes, bet no Igaunijas – divas reizes. 

Neskatoties uz to, ka būtiska daļa no Latvijā gadā saražotās elektroenerģijas top no atjaunīgajiem resursiem (pēc Eurostat datiem – 55% 2024. gadā), elektrības cenas bieži ir atkarīgas no dārgās gāzes. Iemesls ir vienkāršs. Vidējie rādītāji par gadu neatspoguļo reālo cenas veidošanos, jo cena tiek noteikta katrai stundai atsevišķi. Tajās stundās un sezonās, kad saules, vēja un ūdens enerģijas nepietiek, deficīts ir jāsedz ar gāzi. Tādējādi pat tad, ja AER īpatsvars gada griezumā ir augsts, tieši gāze kļūst par “pēdējo nepieciešamo avotu”, kurš nosaka cenu tirgū. Taču iztrūkumu varētu aizstāt nevis ar gāzi, bet gan vēja enerģiju – tā, kā to dara Lietuva un Igaunija.  

Tāpat ir būtiski kliedēt populāru mītu par cenām. Proti, vēja enerģija gala lietotājam nebūs dārgāka tikai tādēļ, ka “ir jāatpelna būvniecībā ieguldītie līdzekļi”. Biržā tā nenotiek, ka elektrības cenai “pieskaita” vēja parka būvniecības izmaksas visiem patērētājiem. Vēja parks tāpat kā jebkurš ražotājs pārdod elektrību tirgū. Ja tirgū ir vairāk lētas elektrības, tad kopējā cena bieži krīt, jo dārgākus avotus ir jādarbina retāk. 

Lai gan vēja parki ir jāuzbūvē un investīcijas ir jāatpelna, to parasti nodrošina elektroenerģijas tirdzniecības ilgtermiņa līgumi (piemēram, līgumi ar fiksētu cenu), banku finansējums un investoru naudas plūsmu plānošana, nevis tieša piemaksa par katru patērēto kilovatstundu pie gala patērētāja rēķina,” skaidro enerģētikas eksperts. “Kāpēc cilvēkiem šķiet, ka lētāk nekļūst? Jo kopējais rēķins sastāv ne tikai no elektrības cenas, bet arī no maksas par sadali un pārvadi, nodokļiem, citām gala cenu veidojošajām komponentēm. Pat, ja pati elektrība biržā kļūst lētāka, pārējās pozīcijas var šo ietaupījumu “noēst”.

Pēdējo mēnešu laikā sabiedriskajā telpā ir saasinājusies diskusija starp Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju (VARAM) un vairākām pašvaldībām par teritoriālajiem plānojumiem un vēja parku attīstības iespējām. Nenoliedzami, pašvaldībām ir būtiska loma iedzīvotāju interešu aizstāvībā un vietējās vides plānošanā. Tomēr vienlaikus nevar veidoties situācija, kurā valstī ir noteikti skaidri nacionālie mērķi enerģētikā, klimata politikā un nacionālajā drošībā, bet atsevišķu pašvaldību plānošanas ierobežojumi padara šo mērķu sasniegšanu faktiski neiespējamu. 

Kamēr šaubāmies, cik lielā mērā  vēja parki mums ir vajadzīgi un vai vēja turbīnas sniedz kādu labumu, kaimiņi strādā daudz aktīvāk. Lietuva un Igaunija attīsta vēja enerģiju divas līdz piecas reizes straujāk, paralēli veidojot investīciju vidi energopietilpīgiem projektiem. Tas nozīmē, ka katru gadu, kura laikā nepievēršam pienācīgu uzmanību vēja parku attīstībai, mēs tieši zaudējam konkurētspēju. Investori izvēlas nevis lozungus, bet gan infrastruktūru, proti, pieeju jaudām, prognozējamas cenas un noturīgu energosistēmu. Un pēc tam mēs plātīsim rokas un jautāsim paši sev: kādēļ  Igaunijai izdevās, bet mums nē?

Latvijai ir jāveic stratēģiska izvēle. Tas nozīmē – vai nu ir jāpaātrina vēja enerģijas attīstība un jārada piemēroti apstākļi investīciju piesaistei augsto tehnoloģiju nozarēs, vai arī jāatdod šī iespēja Lietuvai un Igaunijai. Vēja parki nav tikai “zaļā” ideja, bet gan ekonomiskās infrastruktūras elementi, kas nosaka to, vai valstī būs jaunas ražotnes, datu centri, darba vietas un pakalpojumu eksports ar augstu pievienoto vērtību.