Savrupmāja paša rokām mūža garumā
Dažas kseroksa kopijas no vācu žurnāla vēl ne tuvu nav būvprojekts, un to izstrādāja arhitekts Edvīns Vecumnieks. Tomēr individuālam būvētājam Valdim Cielavam pastāvīgi nācās saskarties ar būvmateriālu un kvalificēta darbaspēka trūkumu.
Atrisinājums nāca ar jaunu ārzemju avotu – vācu arhitekta Manfrēda Adamsa dzīvojamo ēku Štīldorfā (Stieldorf/Bonn), kas publicēta "Deutsche Bauzeitscrift" Nr 1/1974. Arī tā bija kompakta, ievietojās 14 x 14m kvadrātā, bet atšķirībā no iepriekšējā parauga, bija ar divslīpju jumtu. Ēkas konstruktīvās idejas pamatā bija fahverka jeb pildrežģa konstrukcija, ar kuru tuvāk varēja iepazīties vācu žurnālos "Architektur+Wohnwelt" (Nr 4/1976), "Detail" un citos. Vācijā gan lietoja līmētās koka konstrukcijas, bet Latvijā septiņdesmitajos gados tās vēl nebija pieejamas, vismaz ne individuālajam būvētājam. Bibliotēkā gūtās ierosmes sāka īstenoties, kad Ķeguma pilsētciemata Tautas deputātu padomes Izpildu komiteja 1979.gada 27.aprīlī nolēma piešķirt pilsonim Valdim Cielavam zemesgabalu individuālās dzīvojamās mājas būvniecībai. Lēmums vēl bija jāapstiprina Ogres rajona Izpildu komitejā, taču tur priekššēdētājs iebilda – ko teikšot "biedri Sidorovs un Petrovs" no Ogres, kuri arī gribēs būvēties, ja zemesgabals tiks piešķirts biedram Cielavam no Jūrmalas. Cielavas atbilde bijusi: "Ja Ogres Sidorovam un Petrovam arī ir sešu cilvēku ģimene, tajā skaitā trīs mazgadīgi bērni, kas visi mitinās 30 kv.m dzīvoklī, turklāt LVU docentam lielu daļu darba nākas veikt mājās – tad piešķiriet to Sidorovam un Petrovam!" Priekšēdētājs piekāpās ar nosacījumu iesniegt stiprus papīrus no LVU, kas arī tika izdarīts. Dažas kseroksa kopijas no žurnāla vēl ne tuvu nav būvprojekts. To izstrādāja arhitekts Edvīns Vecumnieks, bet tā kā privātā prakse nebija atļauta, oficiāli tas tika noformēts Jūrmalas tirdzniecības pārvaldes projektu birojā uz inženieres Silvijas Cielavas vārda. Vietā, kur uz projekta lapas ir uzspiests Ogres rajona arhitekta zīmogs "apstiprinu" un Ogres rajona arhitekta celtniecības kontroles jautājumos zīmogs "būvdarbu atļauja izdota", saglabājusies "štempele" ar nosacījumu – "pagrabstāvā saimniecības telpas nedrīkst pārsniegt 100 m2", pieprasot vienu no "boksiem" likvidēt. Par laimi tas netika izdarīts, jo trīs gadus vēlāk izdarīta atzīme – "pagraba stāva telpu ierobežojums ar LPSR MP 1987.g. 23.jūnija lēmumu Nr 197 atcelts". Bez "kazarmu sociālismam" raksturīgiem ierobežojumiem individuālam būvētājam pastāvīgi nācās saskarties ar būvmateriālu un kvalificēta darbaspēka trūkumu. Taču, līdzīgi kā ar "desu deficītu", brīnumainā kārtā tie tomēr tika dabūti. Cielava stāsta, ka, braucot ar vilcienu, ievērojis, ka Pārogrē, Remontu-celtniecības pārvaldes teritorijā, pie gatera guļ ozolkoka bluķu grēda. Vienreiz viņš nav nocieties, izkāpis no vilciena un aizgājis pie gatera vadītāja aprunāties. Tas atklāti pateicis, ka Gruzijas ozolkoka bluķi iepirkti no mēbeļu fabrikas "Teika" savām vajadzībām, mazākie sazāģēti, bet šie te gaterim bijuši par lieliem, tādēļ arī guļ. Cielava teicis, lai pārdod viņam, taču saņēmis atbildi, ka tas nav iespējams, jo viņš ir "častņiks"; vienīgais, ko varot ieteikt – iet parunāt ar kantora priekšnieku. Bet priekšnieka atbilde bija jau dzirdētā. Uz iebildi, ka tā jau tie bluķi sapūs, tika paskaidrots, ka tad tiks sastādīts akts un manta norakstīta; turpretī, ja pārdos – būs lielas nepatikšanas. Neticami, bet saruna beidzās, priekšniekam pasakot divus spēcīgus krievu vārdus ar piebildi: "Ejiet uz kasi un maksājiet!". Ar līdzīgu pretimnākšanu Cielava ir sastapies ne vienu reizi vien un jūtas pateicību parādā daudziem cilvēkiem. Visgrūtāk bijis sarunāt meistarus kāpņu un ārdurvju izgatavošanai. Kāpnes pēc vācu žurnālā "Baumeistar" parauga uzrasēja pats Cielava. Kāds no paziņām bija pastāstījis, ka zvejnieku kolhozā "Carnikava" ir ar itāļu darbgaldiem aprīkots cehs, kurā būvē jahtas eksportam, bet, jahtu meistari, kā zināms, tiek uzskatīti par visprasmīgākajiem. Taču mēģinājums vienoties ar labāko meistaru, beidzās neveiksmīgi. Viņš cieti pateica, ka darba laikā viņš to darīt nevar, strādāt pa vakariem un brīvdienām nav nekādas vajadzības, jo tāpat labi nopelna. Meistars piekāpies tikai tad, kad Cielava no Ungārijas atveda prāvu galdnieka profesionālo instrumentus kolekciju, kas tika apsolīta kā prēmija. Ārdurvis Cielava uzrasēja, ņemot par paraugu Bergamas Sv. Jozefa baznīcas durvis. Durvis no Gruzijas ozola izgatavoja kombināta "Māksla" pieredzējis galdnieks-kokgriezējs darbnīcā Satekles ielā. Ar viņu vienoties bija īpaši grūti, jo darbnīcas meistari tolaik bija noslogoti ar svarīgiem valsts pasūtījumiem. "Mākslas" meistari-metālisti darbnīcā Brasā izgatavoja lielgabarīta misiņa eņģes – ar divām pietika , lai noturētu durvju lielo svaru. Tikko izgatavotās durvis tika izstādītas Mākslas fonda rīkotajā durvju izstādē Lietišķās mākslas muzejā. Savrupmājas pirmajā stāvā ir priekšnams, halle, virtuve, dzīvojamā istaba, ēdamtelpa, guļamistaba un vannas istaba (tualete). Pirmās piecas telpas veido atvērto plānojumu, kura centrālā ass ir daļēji vaļējas kāpnes. Otrajā stāvā – guļamtelpa, atpūtas telpa un dzīvojamā istaba jeb kabinets (sākotnējā projektā šīs telpas bija uzrādītas kā bēniņi veļas žāvēšanai un veranda). Pagrabstāvā, kas par divām trešdaļām ir apdzīvojams, iecerēts uz tehnisko telpu rēķina iekārtot vēl vienu tualetes telpu ar saunu. Ēkas fasādē izcelti tās konstruktīvie elementi, kontrastējot dzeltenā Kalnciema māla ķieģeļim ar tumši brūni beicētiem koka konstrukcijām ne tikai gala fasādēs, bet visā mājas perimetrā. Pakešlogi izgatavoti no masīvas bezzaru priedes "Staļos", ar pārkaru jumta konstrukcijām labi pasargāti no mitruma un izskatās kā jauni. Griesti un sienu apšūti ar ozolkoka dēļiem; vannas istabā sienu apšuvumam izmantots sarkankoks, griestiem – lapegle. Balkonu detaļas izgatavotas no ozolkoka. Koka konstrukcijas (karkass) interjerā spēlē galveno lomu, jo ir labi eksponēts. Konstrukcijas dimensijas ir ievērojamas – statņiem 16x33 cm, dubultajām sijām - katrai 12x23 cm, to garums pārsniedz standarta garumu. Lai iegūtu šāda izmēra baļķus, Cielavam nācās trīs vasaras nostrādāt meža darbos, "pildot normas". Atrast tik lielus kokus mežā bijis ārkārtīgi grūti, turklāt rādiusā no Rīgas līdz Talsiem tolaik bija atļauta tikai sanitārā cirte! Statņus un sijas pēc vācu parauga Cielava izgatavoja pašrocīgi – darot to pirmo reizi mūžā. Darbs tika darīts zem klajas debess un paveikts četru mēnešu laikā. Arī citi darbi, lielākoties, ir viņa paša veikums. Arhitekta Edvīna Vecumnieka darbs 1979.gadā ir aprobežojies ar projekta rasējumiem M 1:50. Autora uzraudzības funkcijas turpat vai trīsdesmit gadus garajā realizācijas procesā ir uzņēmies pats būvkungs, būvniecības iniciators un ideologs. Visi darbi vēl nav pabeigti, jo dažas telpas, kā sauna, ir bez apdares. Tāds nu reiz ir individuālā būvētāja liktenis, jo grūti sameklēt kvalificētus amatniekus mazu darbu veikšanai. Autors: Jānis Lejnieks, Dr.arch. "Latvijas Architektūra" 6.burtnīca (20080
