Dabas klātbūtne visos līmeņos jeb – kas ir biofilais dizains? Stāsta eksperti

Cilvēks ir dabas daļa – pat mūsdienu tehnoloģiju laikmetā. Par to liecina tas, ka nereti tieši dabā meklējam patvērumu no ikdienas kņadas un steigas, un tieši dabas klātbūtne interjerā šķiet mierinoša un mājīga. Kaut arī cilvēka saikne ar dabu jau sen vairs nav tāda kā tūkstošiem gadu senā pagātnē, kad daba bija patvērums, barotāja un pašsaprotama dzīves telpa, tiekšanās pēc dabas joprojām daudzus dzen ārā no pilsētām vai vismaz liek stiprināt zaļās dabas klātbūtni urbānajos džungļos. Tam ir arī zinātnisks apzīmējums – biofīlija jeb mīlestība pret dabu, vēlēšanās būt tās tuvumā, un no tā izriet arī tāds jēdziens kā biofilais dizains, ar ko iepazīstina vadošā mājokļu attīstītāja “Bonava Latvija” eksperti.

Nav nekā dabiskāka par saikni ar dabu

Termins “biofīlija” pasaulei ir pazīstams jau vairākus gadu desmitus, un tā autors ir psihologs Ērihs Fromms. Koncepta pamatā ir ideja, ka cilvēkam ir ģenētiska saikne ar dabu, kas veidojusies simtiem tūkstošu gadu laikā, dzīvojot kā dabas daļai. Vēl joprojām liela daļa pasaules populācijas dzīvo saskaņā ar dabas parādībām un skaņām, dabisku gaismu, diennakts stundu un gadalaiku maiņu. To gan nevar teikt par tiem, kas mīt pilsētās – lielās, trokšņainās, blīvi apdzīvotās, lielākoties netīrās un stresa pilnās telpās ar vāju gaisa kvalitāti, kur valda mākslīgais apgaismojums, mašīnas un tehnoloģijas. Tāpēc nav brīnums, ka vismaz savā mājoklī daudzi cenšas ienest dabas klātbūtni, bet arhitekti un dizaineri attīstījuši veselu biofilā dizaina virzienu.

Kā spriež pētnieki, biofilo dizainu var radīt vairākos veidos: gan ar reāliem dabas elementiem, piemēram, telpaugiem, mājdzīvniekiem, tekošu ūdeni, svaigu gaisu, dzīvu uguni kamīnā utt., gan imitējot dabas tuvumu ar tai raksturīgām krāsām, faktūrām, ornamentiem, dabiskiem materiāliem. Nav mazsvarīga arī cilvēka telpas izjūta, kas nosaka to, kādu enerģiju ienesam telpā, to iekārtojot. Telpu var radīt nomierinošu vai, tieši pretēji, aktivizējošu un enerģiju vairojošu. Par biofilo dizainu var runāt, kad tiek ņemti vērā visi šie aspekti. Šāda dizaina galvenais uzdevums ir palīdzēt mazināt stresu un uzlabot gan fizisko, gan mentālo pašsajūtu.

Dažus piemērus min biofilā dizaina pārstāvis Olivers Hīts (Oliver Heath), kurš par šo konceptu vairāk stāsta vietnē oliverheath.com un "The Quiet Mark Podcast": “Ja jūs ieejat ēkā un redzat dažādus augus un zaļumus, jūs jutīsiet: ja šeit var izdzīvot augi, varbūt es arī to spēju un, tāpat kā augi, es uzplaukšu un attīstīšos. Tūkstošiem gadu mēs esam izmantojuši dzirdi, lai saklausītu apdraudējumu un arī iespējas. Zara nokrakšķēšana mežā nozīmē briesmas, bet tekoša ūdens skaņa liecina, ka tuvumā ir šis dzīvībai nepieciešamais šķidrums. Mūsdienās darba vietā piedzīvojam trokšņu uzbrukumu no satiksmes, telefoniem, īsziņām, klaviatūras klikšķiem vai sarunām turpat blakus. Lielā atklāta tipa birojā nevaram sagaidīt, ka visi darbinieki spēs harmoniski sadzīvot ar šīm skaņām. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt pareizo akustiku.”

Dabas tuvums pilsētā – attīstītāju izaicinājums un iespēja

Daudz dabiskas gaismas, dabas klātbūtne aiz loga, zaļi telpaugi mājās un birojos – tie ir tikai daži no piemēriem, kā dabas elementus ieviest pilsētas ikdienā. Uz nepieciešamību integrēt dabu mūsdienīgā dizainā norāda arī lielākā mājokļu attīstītāja “Bonava Latvija” vadošā ainavu arhitekte Alise Damberga. Tas gan ne vienmēr ir viegli.

“Stāsts nav tikai par ēkas interjeru, kas, protams, ir svarīgs, jo telpās mēs pavadām ļoti daudz sava brīvā laika. Nozīmīga loma ir arī skatam pa logu: ja skatienam paveras zaļš mežs vai labiekārtots pagalms, sajūta ir daudz patīkamāka, nekā veroties ielu satiksmē vai pretējās mājas logos. Dizains nozīmē skatīšanos uz savu dzīves telpu plašāk. Labs piemērs ir urbānie dārzi daudzdzīvokļu namu teritorijā. Tie, kuri atceras ģimenes mazdārziņu ēru pilsētā, var piedzīvot dežavu – sajūtu, ka atgriezušies atpakaļ laikā. To var saukt par modes lietu, taču drīzāk tā ir ilgtspējīga dzīvesveida domāšana – kā dzīvojam, ko ēdam, kādu vidi atstāsim pēc sevis, – kas sāk diktēt jaunas prasības nekustamo īpašumu attīstītājiem. Tiešas šādu prasību sekas ir urbānie jeb kopienas dārzi, kur audzēt garšaugus, ziedus un pat dārzeņus, vieta, kur pabūt divatā ar dabu, parādīt bērniem, kā paša spēkiem iespējams radīt ko vērtīgu. Ja šādas iespējas nav, mini dārziņa iekopšanai noder balkons. Tā vietā, lai pildītu pieliekamā vai velonovietnes funkcijas, balkoni arvien vairāk atdzīvojas un kļūst par vietu atpūtai, kur novietot ērtu krēslu un, neizejot no mājas, vērot, kā plaukst pumpuri un ziedos rosās taureņi,” stāsta eksperte.

Vērīgam cilvēkam daba pati pasaka priekšā arī to, kā iekārtot nama pagalmu: atliek vien novērtēt tajā jau augošos kokus, dabisko reljefu, ģeoloģiju un gruntsūdeņu līmeni, skaidro eksperte. “Dabiskā ainava ir noteicošais faktors teritorijas attīstībā. Koki gar ielu veido dabisku ēnojumu, karstās vasaras dienās samazina gan gaisa, gan asfalta temperatūru un mazina gaisa piesārņojumu, piesaistot oglekļa dioksīdu. Pārdomāta augu dažādība veicina bioloģisko daudzveidību pilsētā, pievilina taureņus un bites un veido pilsētā tik svarīgos zaļos koridorus, lai nodrošinātu sugu pārvietošanos un vairošanos, bet namu un autostāvvietu zaļie jumti un sienas samazina cietā seguma apjomu pilsētvidē un absorbē lielu daļu lietusūdens. Jo zaļāka pilsēta, jo patīkamāk tajā uzturēties gan iedzīvotājiem, gan viesiem, tādējādi veicinot ekonomiku un padarot dzīvi pilsētā ērtāku un labklājīgāku,” pārliecināta ir ainavu arhitekte.