9. Irmas viesu namiņa sērija. Atkal "iepērāmies"! Šoreiz ārzemnieki
Pēc kāda laika kucei piedzima pieci kucēni. Un tie, tāpat kā viņu vecāki – divi milzeņi, dzīvoja ar saviem saimniekiem vienā mazā istabiņā, pie tam viņiem nebija atsevišķa tepiķīša vai savas vietas, viņi brīvi pārvietojās pa visu māju un gulēja uz tā paša dīvāna, kur saimnieki. Uzzinājām, ka kuce bija dzemdējusi arī uz tā paša (mūsu!) dīvāna. Drīz vien kucēni pieauga, un īrniekiem kļuva par maz vietas (istaba ir labi ja kādus 12 m2 liela). Viņi nopirka nelielu koka žogu un suņu būdu. Kucēni tika izlikti no mājokļa dzīvošanai ārā. Tie bija fantastiski radījumi – gaišu, biezu, mīkstu spalvu un koši zilām acīm, visi – izlieti vecāki. Vācieši internetā bija izlikuši sludinājumu par kucēnu pārdošanu, un ik reizi, kad kāds pircējs zvanīja, īrnieks skrēja pie manis un lūdza aprunāties, visu izstāstīt. Vienu, divas, trīs reizes vēl nekas, bet, kad pienāca astotā reize, man tas sāka likties pārāk uzbāzīgi un no šīs pakalpošanas atteicos. Viņš apvainojās, bet es neuzskatu, ka man tas būtu pienākums, man savi darbi darāmi. Neilgi pēc tam notika nelaime – kāds, braucot naktī, bija notriecis vāciešu kuci. Viņš no dusmām pārvērtās sakaitinātā bullī, - skrēja pa sētu, zvanīja policijai, sacēla "uz ausīm" visus tuvākos kaimiņus. Viņa sieva, savukārt, nepārstājot raudāja. Viņš tonakt gulēt negāja, tur pat mūsu sētā apglabāja kuci (mums nemaz neprasot atļauju, bet nu labi!), paņēma beisbola nūju, saliekamo ķeblīti un gāja sēdēt uz ielas tai vietā, kur notika negadījums. Nākamajā dienā darīja to pašu, līdz ieraudzīja vainīgo automašīnu braucam uz mājiņas pusi. Viņam, šķiet, nebija ne divu domu – mašīnai piebraucot tuvāk, vācietis pieskrēja klāt un sita no visa spēka. Izsita mašīnas sāna logu šofera pusē, trāpot arī priekšējam logam. Mašīnas vadītājs no šoka vai par spīti, izbraukāja mūsu sakopto piemājas zālienu, nolaužot nesen iestādītos kociņus. Neiztika arī bez policijas. Vācietis izteica sūdzību par suņa notriekšanu, bet bez rezultātiem. Suns nedrīkst pastaigāties ārpus sētas bez saimnieka pavadības, par ko mēs viņu brīdinājām. Viņš griezās tiesā (mašīnas numurs viņam bija zināms), pieprasot vairāku tūkstošu latu kompensāciju. Nezinām, kā lieta beidzās, bet jau sākotnēji šķita nereāli to dabūt, jo paši bija vainīgi. Būtu labāk priecājušies, ka viņus pašus neiesūdzēja tiesa par uzbrukumu un auto bojāšanu (vēlāk noskaidrojām, ka mašīnā bija vietējie jaunieši, kas atradās alkohola reibumā un tāpēc policijai neziņoja, bet savu naidnieku adresi gan viņi atcerējās - un no kurienes viņiem zināt, ka tie neesam mēs, bet gan mūsu īrnieki!?) Vēlāk viņi, laikam atriebjoties, atgriezās vēl vairakkārt, izbraukājot arī zālienu. Protams, ka vācietis nelikās ne mazliet vainīgs – nelaime taču notika ar viņu, bet tas, ka bija pagalam mūsu ilgais darbs ar zāliena kopšanu un kociņu stādīšanu, viņam bija pilnīgi vienalga. Varu teikt, ka šie notikumi bija salīdzinoši niecīgi visā šajā lietā, jo tālāk gāja vēl trakāk.
